Metodoloģija
No ''Vēsture''
Versija 2010. gada 21. jūnijs, plkst. 11.09, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Metodoloģija (no sengr. μέθοδος) - atkarībā no konteksta:
- 1. Kādā zinātne sfērā lietoto pētīšanas metožu sistēma.
- 2. Mācība par zinātniskās izziņas metodēm. Zinātnei attīstoties, aizvien akūtāka kļuva nepieciešamība pēc teorētiski pamatotām zinātniskās izziņas metodēm, un šāds metožu teorētiskais pamatojums parādās jauno laiku filosofijā, sākot ar Bēkonu un Dekartu. Materiālistiski orientētie domātāji pamatoja savas izziņas metodes ar objektīvās pasaules likumiem, savukārt ideālistiskās domāšanas sistēmas tās pamatoja ar gara jeb ideju likumiem, vai aplūkoja tās kā likumu kopumu, ko patvaļīgi rada cilvēka prāts. Hēgelis pirmais uzsvēra filosofijā izmantojamo metožu specifisko raksturu un apstākli, ka filosofiskās metodes nav reducējamas uz dabaszinātnēs izmantojamajām metodēm, jo filosofijā metode ir paša satura kustība un tāpēc nav aplūkojama ārpus satura.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 272.-273. lpp.
