Parīzes komūna
Parīzes komūna (fr. Commune de Paris, kr. Парижская коммуна) - tautas pašpārvaldes iekārta, pirmā t.s. "tiešā demokrātija" (participatory democracy), kas laikā no 1871. gada 18. marta līdz 28. maijam pastāvēja Parīzē un virknē citu pilsētu Francijā. Bija vienlaikus gan likumdevēja, gan izpildinstitūcija. Izveidojās pēckara ekonomiskā sabrukuma un krīzes apstākļos, līdz izmisumam novestajiem Parīzes iedzīvotājiem sociālistu un anarhistu vadībā saceļoties, gāžot no troņa imperatoru Napoleons III, Francijas imperators un nodibinot jaunu varu pilsētā un tās apkaimē. Līdz tam valdošā sociālā netaisnība un iedzīvotāju vairākuma entuziasms izveidot taisnīgākas sociālās attiecības bija tik acīmredzami, ka Parīzes komūna izraisīja plašas simpātijas Eiropas inteliģences aprindās (Arturs Rembo, Gistavs Kurbē, O.de Balzaks, Emīls Zolā, Žils Verns u.c.). Tika nolemts rūpniecību atdzīvināt, veidojot kooperatīvus, taču šis nodoms tika pārtraukts līdz ar komūnas gāšanu. Tuvojoties armijai, Parīze tika nocietināta ar barikādēm, kuras stiepās pāri bulvāriem[1], bieži sniedzās pat līdz otrajam stāvam, un tās piesedza aizmugurē izraktas tranšejas. Maijā valdības karaspēks pēc aptuveni nedēļu ilgušām sīvām ielu kaujām ieņēma Parīzi, izrēķinoties ar komunāriem. Parīzes komūnas iespaidā Francijā netika atjaunota monarhija, visi pilngadīgie pilsoņi (vīrieši) ieguva vēlēšanu tiesības, 1875. gadā tika pieņemta Konstitūcija.
Atsauces un piezīmes
- ↑ Lai likvidētu iespēju Parīzes iedzīvotājiem būvēt nu jau tradicionālās barikādes šaurajās ieliņās, Otrās impērijas laikā, tika uzsākta galvaspilsētas rekonstrukcija. Nepilnos divdesmit gados Parīze tika fundamentāli pārbūvēta. Barons Žoržs E. Osmāns, kura vadībā noritēja pārbūve, iztaisnoja aleju labirintus, ieplūdināja pilsētā bulvārus, likvidēja vecos amatnieku rajonus, nodalot dzīvojamos rajonus no darba vietām, un atpūtai, iekārtoja publiskos parkus un izklaides kvartālus. Lielie bulvāri plānā tika ieviesti, lai nodrošinātu karaspēka vienību brīvu pārvietošanos pilsētā.
- ↑ 1871. gada 8. februārī tika ievēlēta Nacionālā sapulce, kuras viens no pirmajiem dekrētiem bija rīkojums pārstāt izmaksāt algas tiem nacionālās gvardes karavīriem un virsniekiem, kas nevarēja pierādīt, ka ir uz nabadzības sliekšņa, attiecīgi, vairāk nekā 1/3 (100 000) nacionālo gvardu no buržuāzijas un turīgākās proletariāta daļas pameta dienestu, bet nacionālās gvardes absolūto vairākumu nu veidoja nabadzīgākie un uzskatos radikālākie sabiedrības pārstāvji. 10. martā tika pieņemts dekrēts, ka 2 dienu laikā viesiem parādniekiem, kuru kredīta maksāšanas termiņš beidzies novembrī, jāsamaksā gan kredīta pamatsummu, gan procentus. Tā kā kara dēļ rūpniecība un tirdzniecība bija apstājusies un valdīja vispārējs bezdarbs, šī dekrēta izpilde nozīmēja 200-300 000 strādnieku, amatnieku un sīktirgotāju izūtrupēšanu un nonākšanu uz ielas. Pirmo 5 dienu laikā vien tikai Parīzē vien tika noprotestēti 150 000 vekseļi. Politiskā krīze un spriedze sabiedrībā sasniedza apogeju un, kad 15. martā karaspēka daļas ģenerāļa Lekonta vadībā ieradās Monmartrā, konfiscēt nacionālās gvardes lielgabalus, sardze atteicās pakļauties. Pēc Lekonta pavēles atklāt uguni uz no apkārtējiem kvartāliem sanākušo pilsētnieku pūli, sākās sacelšanās - karavīri arestēja daļu virsnieku, ģenerāli Lekontu nošāva. Sākās parīziešu sacelšanās, kuras galvenais triecienspēks bija nacionālā gvarde, kā arī armijas daļas, kas visā pilsētā pārgāja nemiernieku pusē.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 144. lpp.
- Birziņa L. 1871.g. Parīzes Komūna. - Liesma: Rīga, 1971., 151 lpp.
- Govorovs A. Floreāls. - Liesma: Rīga, 1974., 347 lpp.
