Jaunlatvieši
Jaunlatvieši (vc. Jungletten, kr. младолатыши) - topošās latviešu inteliģences radīta un uzturēta nacionālisma kustība XIX gs. 50.-70. gados, kas aizsāka latviešu kā politiskas nācijas izveidošanās procesu. Tā bija apzināta un organizēta pretestība vācbaltiešu kultūras dominantei, varas birokrātijai un tās privilēģijām, dzimtbūtniecības atliekām. Izveidojās ap 1855. gadu, kad ap studentu Kr.Valdemāru Tērbatas universitātē apvienojās latviešu studentu pulciņš: J.Alunāns, A.Kronvalds, K.Barons, K.Biezbārdis, A.Spāģis u.c., kas vācu sabiedriskās kustības Jaunvācija (Junges Deutschland) inspirēti, pamazām aizsāka kopīgu un mērķtiecīgu sabiedrisko darbību, kas vēlākos gados koncentrējās ap Rīgā izdoto laikrakstu "Mājas Viesis" un 1862.-1865. gados ap laikrakstu "Pēterburgas Avīzes". XIX gs. otrajā pusē vācu valoda un vietējās izglītības iestādes (pirmām kārtām Tērbatas universitāte) kalpoja par Eiropas kultūras medijiem un lielā mērā noteica to, ka Baltijas sabiedrības sociālā, ekonomiskā un politiskā attīstība notika Eiropas kontekstā, kas vietējos apstākļos nozīmēja vācu nacionālisma modeļa pārņemšanu. Jaunlatvieši (it īpašij Alunāns un Kronvalds) attiecināja šos uzskatus uz savu tautu, radot pašidentifikācijai nepieciešamos simbolus, tajā skaitā savas teritorijas apziņu (vārds “Latvija” pirmo reizi minēts “Pēterburgas Avīzēs” 1862. gadā). 60. gadu beigās sākās otrais laikmets latviešu nacionālisma kustībā - jaunlatviešu darbība un idejas bija jau radījusi sabiedrisku kustību, kuras centrā bija 1868. gadā dibinātā Rīgas Latviešu biedrība un nedēļas laikraksts "Baltijas Vēstnesis" ar veselu rindu radošu personību - A.Kronvaldu, K.Kalniņu, F.Veinbergu, B.Dīriķi, A.Vēberu u.c.
Diezgan skaidri var redzēt divu atšķirīgu jaunlatviešu virzienu izveidošanos un pastāvēšanu: viens Baltijas guberņās – Tērbatā un Rīgā –, otrs Krievijā – Pēterburgā un Maskavā. Abu jaunlatviešu virzienu kopējais mērķis bija cīņa par latviešu emancipāciju politiskajā un saimnieciskajā dzīvē: iegūt latviešiem ekonomiskās, tiesiskās, politiskās un patstāvīgas nacionālās kultūras tiesības, kas izpaudās 3 pamatprincipos: turība, izglītība, nacionālisms. Attiecīgi, jaunlatvieši lika pamatus latviešu nacionālajai literatūrai, neatkarīgai presei, populāri iepazīstināja tautu ar zinātņu nozarēm: valodniecību, folkloristiku, vēsturi, popularizēja filosofiju, dabaszinātnes, ģeogrāfiju, astronomiju, ekonomiskās zinātnes, lauksaimniecības zinātnes, tehniku u.c., kā arī bija latviešu nacionālās literatūras un grāmatniecības izveidotāji.
- Daļa jaunlatviešu, t.s. "Pēterburgas" jeb "Valdemāra grupa" (Valdemārs, Biezbārdis, u.c.) vēlējās meklēt ciešu sadarbību ar Krievijas politiskajiem spēkiem, lai panāktu reformas Baltijā, likvidējot vācbaltiešu dominanti. No šīs taktikas izrietēja priekšlikumi attiecināt uz Baltijas provincēm iekškrievijas likumdošanu un ieviest skolās krievu valodu, kas konstatējami XIX gs. 60. gadu zemnieku lūgumrakstos. Tā pati līnija turpinājās arī vēlāk Valdemāra un viņa domubiedru publikācijās gan slavofilu presē, gan citur. Politiski centās veidot sakarus krievu slavofilu aprindās, meklējot tur atbalstu pretstāvei vācu kultūrai, orientējās uz latviešu tautas ekonomiskās dzīves kopību un tās nākotnes perspektīvām ar Krieviju. Sevišķi pievērsās skolu politikas jautājumam, cenzdamies atbrīvot tās no vāciskuma ietekmes. Par savu galveno uzdevumu uzskatīja darbošanos tautas lizglītošanas jomā (vienīgā iespēja, kā izrauties no savas kārtas augstākā un veidot karjeru, latviešu zemniekiem bija tikai caur izglītību), kas ļautu latviešiem no zemnieku kārtas kļūt par līdzvērtīgu valsts iedzīvotāju daļu, iekļauties kultūras, valsts pārvaldes u.c. procesos. Postulēja, ka izglītots latviešu zemnieks turpina būt izglītots latvietis, nevis līdz ar izglītību mainot kārtas piederību, kļūst par vācbaltieti, kā tas bija pieņemts. Lai panāktu tautas izkļūšanu no ekonomiskās atkarības un vācbaltiešu muižu dominantes lauksaimniecībā, jaunlatviešu uzmanības centrā bija agrārais jautājums un latviešu tautas materiālās attīstības veicināšana. Agrārajā jautājumā atbalstīja zemnieku zemes izpirkšanu ar ilgtermiņa līgumu palīdzību, propagandēja t.s. sīksaimniecību stabilitātes teoriju, kas balstījās uz uzskatu, ka, racionāli saimniekojot, arī nelielas saimniecības var būt ienesīgas.
- Savukārt jaunlatviešu vietējo aktīvistu darbībā daudz lielāks uzsvars tika likts uz latviešu kultūras un valodas attīstību. Pēc vācu nacionālisma parauga jaunlatvieši kā „ekspertu grupa” ķērās pie nacionālās kultūras mantojuma inventarizācijas, cenšoties izveidot etalonu, kuram visiem būtu jāpielīdzinās. Galamērķis bija atklāt absolūtos nacionālos fragmentus, statisko "tautiskumu", kas būtu attīrīts no vēstures gaitā uzkrātiem "piemaisījumiem", kas būtu pierādījums atšķirīgas, savdabīgas kultūrnācijas pastāvēšanai. Vācu nacionālisms radīja estetizētu politiku, kas izskatījās pēc apolitiskas, pateicoties estētiskajām formām – nacionālā mitoloģija un folklora, dzeja un dramatorģija, tautas mūzika un klasiskā opera, identificēšanās ar nacionālo valodu, un to visu pretstatot Baltijā dominējošajai vācu kultūrai. Divas izcilākās personības – Kronvaldu Atis un Rihards Tomsons –, ne vien bija guvuši klasiski vācisku izglītību, kādu laiku dzīvojuši Vācijā, bet arī sekmīgi izmantoja tur aizgūtās idejas savā sabiedriskajā darbībā. Kronvalda rakstos ir tieši aizguvumi no vācu autoriem, savukārt Tomsons izmanto Vācijā redzētos paraugus masu pasākumu rīkošanai. Viņa ierosinātais piemineklis Merķelim, latviešu dziesmu svētku organizēšana, latviešu skolotāju un zemkopju sapulces 70. gados nenoliedzami ņemti no XIX gadsimta vācu politisko kustību instrumentārija. Jaunlatvieši postulēja, ka zemnieku sociālipolitiskās tiesības bija noraidītas tāpēc, ka vācbaltieši tos uztvēra kā kulturāli atpalikušus, kas nespēj izveidot par nāciju dēvēto sociālo kopienu. Tāpēc tautas uzdevums bija piepildīt no vāciešiem aizgūto nācijas koncepciju ar oriģinālu saturu: inteliģencei jāapkopo vācu Kultur izpratnei atbilstošas īpatnējas latviešu „kultūras mantas”, un izpratne par tām jāieaudzina savā etniskajā kopienā. Par kultūras materiālo pierādījumu noderēja folklora. A.Kronvalds uzskatīja, ka latviešiem ir jāpanāk eiropieši, radot unikālus latviskus intelektuālus darbus, kuri nostātos līdzās eiropiešu intelektuālās dzīves darbiem. Par nacionālisma uzdevumu tādējādi kļuva kultūras radīšana. Paveiktam darbam bija jāapliecina, ka šī cilvēku kopa ir atšķirīga no citām un tāpēc kā kultūrnācija var pretendēt uz politiskajām tiesībām. Politiskajā diskursā kultūra ieguva ideoloģisko homogenizācijas funkciju – nācija definē sevi un pastāv kā kultūras nācija. Tradicionālai etniskai kultūrai tika piedēvēta izšķiroša loma sociālajā saliedēšanā.
70. gadu beigām jaunlatviešu kustībā iestājās zināma stagnācija, t.s. "Valdemāra grupai" zaudējot savu ietekmi un tautas vairuma intereses zudumu par vietējo tautībnieku nacionālromantisko tautas senatnes idealizāciju un romantizēšanu - mainījās dzīves apstākļi un šī ideoloģija zaudēja savu aktualitāti, atkāpjoties otrā plānā: strauji plešoties pilsētām un attīstoties rūpniecībai, latviešu sabiedrība strauji noslāņojās, industrializācija un urbanizācija izraisīja sociālo heterogenizāciju ar tai raksturīgo tradicionālās kopienas – kultūras nācijas simboliskā resursa –, iziršanu. Kultūras un nācijas jēdzienu līdzšinējais traktējums nonāca pretrunā ar modernizācijas realitāti. Pragmatiski orientētie latviešu uzņēmēji pieņēma tikai idealizēto tautībnieku postulēto etniskās kultūras identitāti, bet kreisais diskurss kritizēja etniskās kultūras idealizāciju kā arhaisku un modernas politiskas nācijas veidošanos bremzējošu. T.i. līdzšinējās idejas nespēja kompensēt pretrunas, kas radās starp saimniekiem un gājējiem laukos, latviešu jaunradušos uzņēmēju eliti un latviešu strādniecību pilsētās, jaunlatviešu kustība apsīka.
Skat. arī tautiskums
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001. - 151. lpp.
- Latvija 19. gadsimtā: Vēstures apceres. – Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2000. – 575 lpp.
- Gert von Pistohlkors. Ostseeprovinzen, Baltische Staaten und das Nationale.
- Ulrike von Hirschhausen,Jörn Leonhard. Nationalismen in Europa: West- und Osteuropa.
- Валескалн П.И., Очерк развития прогрессивной философской и общественно-политической мысли в Латвии. - Рига, 1967, с. 86-103
Resursi internetā par šo tēmu
- Jaunlatvieši. // Latviešu valodas skaidrojošā vārdnīca
- Jaunlatvieši un latviešu valodas attīstība.
- Kvaskova V. Izstāde "Nācijas veidošanās: jaunlatvieši un Krišjānis Valdemārs" // Arhīvu dzīve. (.pdf)
- “Pēterburgas Avīžu” pirmais gada gājums.
- Stradiņš J. Latvijas intelektuālās un politiskās elites veidošanās: pretrunas un problēmas.
- Gints Apals. Izvēles iespējas latviešukultūrpolitiskajai orientācijai 19. gadsimta kontekstā. (.pdf)
- Jungletten - Definition
- Klavins (Kļaviņš), K. Die Interpretationen des Mittelalters un Lettland während des nationalen Erwachens der Letten. // Baltica: Die Vierteljahresschrift für Baltische Kultur. 2000, Heft 3, Herbst. S. 10-21
- Значение слова "Младолатыши" в Большой Советской Энциклопедии
- Младолатыши. // Academic Dictionaries and Encyclopedias
- Кирчанов М. Zemnieki, latvieši, pilsoņi : идентичность, национализм и модернизация в Латвии. - Научная книга: Воронежь, 2009, 203 c. ISBN 978-5-98222-461-3
- Гудрике. Латышская литература второй половины XIX в.
- Кирчанов М. Между реальностью и идеологией латышского и немецкого национализма.
- Кирчанов М.В. Основные идеологические концепции латышского национального движения в России (1860 – 1870-е гг.)
- Зандерс В. Деятельность первых латышских книгоиздателей (60-70-е годы XIX века).
- Рыжакова C. Латышская национальная история: о культурных механизмах в конструировании и реферировании прошлого. (.pdf)
- Шалда В. К вопросу о пророссийской ориентации младолатышского движения (вторая половина ХIХ века).
