Latviešu sociāldemokrātu savienība
Latviešu sociāldemokrātu savienība (LSS) (vāc. Lettische Sozialdemokratische Vereinigung) - radikāli demokrātiska kreisa politiska partija Krievijas impērijā laikā no 1903. līdz 1913. gadam.
Tika izveidota 1903. gada 22. jūlijā, apvienojoties Vakareiropas latviešu sociāldemokrātu savienībai ar ASV latviešu sociāldemokrātiem. Skaitliski neliela, radikāli noskaņota partija, kuras darbība latviešu historiogrāfijā atspoguļota fragmentāri, vietām pretrunīgi un nepilnīgi. Pārsvarā uzmanība pievērsta vienam LSS darbības aspektam - tās biedru paustajām idejām Latvijas valstiskuma jautājumā. Divi pazīstamākie LSS līderi bija M.Valters un E.Rolavs, kuri abi vadīja savienību kopš tās dibināšanas. Laikā no 1903. līdz 1904. gadam tieši M.Valtera raksti LSS izdevumā "Proletārietis" veidoja savienības ideoloģiju. No latviešu sociāldemokrātu lielā vairākuma (kas vēlākajos gados veidoja Latviešu Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas kodolu) viņus šķīra atšķirīgi uzskati nacionālajā jautājumā. Prasība pēc tautas pašnoteikšanās savijās ar sociālisma ideāliem un uzskatu, ka individuālais terors ir optimālākais cīņas līdzeklis. Vairākums LSS biedru dzīvoja Londonā un Šveicē; līdz ar to sākotnēji realizēt kaut cik nopietnu praktisku darbību Latvijas teritorijā traucēja biedru trūkums dzimtenē. Sākoties 1905. gada revolūcijai, LSS biedru skaits strauji pieauga. Vadībā pārsvarā bija inteliģences pārstāvji, kas nāca no strādnieku un zemnieku ģimenēm. 1905. gada revolūcijas laikā LSS darbojās virkne latviešu literātu: Jānis Akuraters, Augusts Apsītis, Ernests Runcis Arnis, Antons Austriņš, Kārlis Krūza, Kārlis Jēkabsons, Kārlis Skalbe, Jānis Jaunsudrabiņš. Liela daļa bija gatavi cīnīties par savām idejām ne tikai vārdos, bet arī darbos, un atgriezās dzimtenē jau 1905.gada sākumā. 1905.-1907.gada revolūcijas laikā LSS atbalstīja divus cīņas veidus: masu sacelšanos un individuālo teroru. Ideja par masu sacelšanos bija samērā atzīta savienības biedru vidū 1905.gadā. Savienība uzskatīja, ka tautai pietiek spēka vērsties pret pastāvošo varu un to uzvarēt. Līdzīgi kā krievu sociālisti revolucionāri (eseri), LSS biedri uzsvēra, ka revolūcijas uzvara ir iespējama jebkurā mirklī, nevis tad, kad būs izveidojušies atbilstoši ekonomiskie, sociālie un politiskie apstākļi. Iestājoties reakcijai, daudzkārt populārāka kļuva ideja par individuālo teroru. Jau kopš 1903. gada LSS ar sajūsmu bija publicējusi ziņas par krievu eseru veiktajiem uzbrukumiem patvaldības pārstāvjiem. 1906. gadā savienība pati aicināja uz individuālo teroru. Pēc revolūcijas sakāves LSS biedru vidū valdīja vilšanās un bezcerība. Sākās savstarpēji konflikti un nesaskaņas. LSS darbība aktivizējās 1911. gadā: no jauna tika nostiprināti kontakti ar Rīgu un Liepāju un izdots mēnešraksts "Strādnieks". Nozīmīgs LSS darbības aspekts bija literatūras un ieroču nelegālā transporta organizēšana no Rietumeiropas uz carisko Krieviju. Jau 1896. gadā, studēdams Maskavas universitātē, E.Rolavs pārvadāja marksistisko literatūru no Baltijas ostām uz Krievijas lielajiem centriem. XX gs. pirmajos gados ar savu partijas biedru palīdzību viņš izveidoja spēcīgu un efektīvu konspiratīvu transporta tīklu, kuru izmantoja krievu eseru un Kaukāza tautu kreisās partijas. Transports bija īpaši aktīvs 1905.-1907. gada revolūcijas laikā, pēc 1908. gada sūtījumi kļuva retāki, bet pēc 1911. gada atkal aktivizējās (1914. gadā transportu pārtrauca Pirmais pasaules karš). 1913. gadā partijas II kongresā tika mainīts partijas nosaukums, jo apzīmējums "Latvijas Revolucionāro sociālistu partija" šķita atbilstošāks savienības ideoloģijai, bez tam vajadzēja uzskatāmāk norobežoties no LSDSP (līdzīgie nosaukumi bieži radīja pārpratumus), ar ko attiecības bija visai saspīlētas.
