Šēfenu tiesa
Šēfenu tiesa (vāc. Schöffengericht) - tiesas kunga iecelta patstāvīga tiesa Rietumeiropā viduslaikos, kas sastāvēja no šēfeniem (Schöfen), kuriem pēc tiesas priekšsēdētāja (Richter) aicinājuma vajadzēja taisīt sprieduma projektu. Šefenu tiesu vispirms ieviesa Franku valstī Kārlis Lielais VIII gs. 70. gados, kad ar to nenozīmīgās lietās aizstāja tautas sapulces tiesas. Šefenu tiesā bija 7 locekļi, iecelti uz mūžu un savu amatu uzņēmušies, zvērēdami karalim. Vēlāk šēfenu tiesa palielinājās līdz 12-14 šēfeniem, bet atsevišķos gadījumos to varēja būt vēl vairāk. Sākotnēji šēfenus izraudzījās grāfs vai karaļa sūtnis, parasti no lielākajiem zemes īpašniekiem vai vasaļiem. Vēlāk dažviet ieviesās šēfena amata mantojamība un pērkamība kopā ar amatam piesaistītu zemi. Šēfenu kolēģijas pastāvēja vācu zemēs fēmes tiesās kā arī daudzu pilsētu tiesās.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 108. lpp.
- Menders Fr. Zvērināto un šefenu tiesas. - Tieslietu Ministrijas vēstnesis: Rīga, 1924. - 86 lpp.
- Diana Löhr. Zur Mitwirkung der Laienrichter im Strafprozess. // Studien zur Rechtswissenschaft, Bd. 219 - Hamburg, 2008, 370 Seiten, ISBN: 978-3-8300-3428-5
