Baltijas valsts

Baltijas valsts (vc. Baltisches land) - 1. Pasaules kara beigu posmā tapis, taču nerealizēts projekts par Baltijas guberņu atdalīšanu no sabrukušās Krievijas impērijas un sākotnēji personālūnijā esošas, vēlāk suverēnas valsts izveidošanu latviešu un igauņu apdzīvotajā teritorijā.

Pirmie, kas 1917. gada septembrī izvirzīja ideju par atdalīšanos no Krievijas un savas valsts dibināšanu, bija nelegālā vācbaltiešu muižniecības uzticības padome Gintera fon Cēges-Manteufela, Erharda Dehio un Eduarda fon Bodisko vadībā, kas izstrādāja plānu Baltijas valsts izveidošanai. Ideja par atdalīšanos un savas valsts izveidošanu rada atsaucību arī latviešu pilsoniskajās aprindās. 1917. gada 22. decembrī Tautas partija sasauca apspriedi A.Krastkalna vadībā Latvijas likteņu apspriešanai (Demokrātiskais bloks Ulmaņa ietekmē atteicās tajā piedalīties). Piedaloties 300 TP biedriem un vēl idejai simpatizējošajiem, pieņēma rezolūciju ar aicinājumu apvienot latviešu apgabalus vienā valstī ar nacionālu pašpārvaldi un autonomiju, ko varētu arī ietvert Baltijas kopvalstī, ja tāda veidotos. Bavārijas princis Leopolds 10. aprīlī atzina latviešu vēlmi apvienoties vienā teritorijā, norādot, ka to varot darīt tikai Kurzemes un Vidzemes guberņu iedzīvotāji, jo Latgale juridiski ir Krievijas sastāvā un Vācija nedrīkstot pārkāpt pamiera noteikumus. 1918. gada 20. martā Rīgas pilsētas domes sēdē domnieki vienbalsīgi pieņēma lēmumu pieprasīt Baltijas valsts dibināšanu ar Vācijas ķeizaru kā valdnieku. Latviešu domnieki (A.Krastkalns, Fr.Veinbergs, K.Pēkšēns, Lejiņš, J.Brigaders, A.Freija u.c.) pieprasīja 3 vēsturiskajām Baltijas guberņām pievienot arī Vitebskas guberņas latviešu daļu, kas tika iekļauts protokolā.

1918. gada 12. aprīlī sanāca Apvienotā Baltijas zemju padome, piedaloties Vidzemes, Igaunijas, Sāmsalas un Rīgas pārstāvjiem barona Pilara fon Pilhaua vadībā. No 58 dalībniekiem 34 bija vācbaltieši, 14 igauņi, 10 latvieši. Latviešus ievēlēja arī prezidijā (A.Krastkalns un J.Valdmanis). Nolēma lūgt Vāciju paturēt šīs zemes savā militārā aizsardzībā un atbalstīt to atdalīšanos no Krievijas, izveidojot no Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Kurzemes (tās pārstāvji nepiedalījās) konstitucionāli monarhistisku valsti ar savu Satversmi, kas saistītos ar Vāciju personālūnijā. (Veinbergs iebilda pret konstitucionālu iekārtu, prasot „stipru“ monarhiju.) Aprīļa otrajā pusē delegācija Vācijā neko nepanāca un maijā atgriezās. Aizvien lielākā daļā vācbaltiešu zuda ticība personālūnijas ar Vācijas impēriju labumam un daudz simpātiskāka šķita doma par neatkarīgas Baltijas valsts dibināšanu. Septembra beigās arī Vācijas ārlietu ministrijā bija radusies pārliecība, ka personālūnijas ar Baltiju projekts ir miris. 1918. gada 22. septembrī Vilhelms II, pamatojoties uz 27. augustā slēgtā Berlīnes līguma 7. pantu, uzdeva valsts kancleram grāfam fon Hertlingam informēt Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Sāmsalas apvienotajam landtāgam, ka Vācija atzīst Baltijas zemes par brīvām un neatkarīgām (Baltijas Apvienotajā zemju padomē deklarācija nonāca tikai 17. oktobrī).

1918. gada 19. oktobrī Vācijas valdība informēja, ka nevarot nodrošināt pavasarī solīto palīdzību. 19.-20. oktobrī Rīgas pilī sanāca Vidzemes, Igaunijas, Trīgas un Sāmsalas Apvienotās zemju padomes pastāvīgā komisija fon Pilhaua vadībā. Deklarēja Apvienoto zemju padomi par augstāko varu Baltijā un tās 12. aprīlī ievēlēto pastāvīgo komisiju par pagaidu izpildu varu. Nolēma nekavējoties dibināt konstitucionāli monarhistisku Baltijas valsti, aicinot tajā arī Kurzemi. Kopējai zemju padomei bija jāizraugās zemes komiteja, tajā pārstāvot visas aprindas un tautības. Komitejai tika uzdots izstrādāt Satversmi (ko uzticēja Prof. Bretam un fon Falkenhauzenam) un izveidot Pagaidu valdību.