Demokrātiskais bloks
Demokrātiskais bloks (DB) - esošo kreiso un jaundibināto[1] politiski aktīvu personu grupa, kas izveidojusies pēc Vācijas armijas ienākšanas Rīgā 1917. gada septembra otrajā pusē: to 23. septembrī izveidoja 20 personas, pārstāvot LSDSP (maziniekus), eseru, Zemnieku savienību un demokrātus. Iniciatīva nākusi no sociāldemokrātu pārstāvja P. Kalniņa, esera M.Valtera, M. Bružes un nelegāli darbību atjaunojušās Rīgas sabiedrisko organizāciju deputātu padomes pārstāvja radikāldemokrāta A.Deglava iniciatīvas, kas 14. septembrī sasauca Erasta Bites dzīvoklī slepenu apspriedi, kur vienojās par kopdarbības ideoloģisko platformu. DB pieņēma M. Valtera izstrādāto rezolūciju (mīkstinātu K.Ulmaņa un Mendera redakcijā), kas balstījās uz Vidzemes Pagaidu zemes padomes 12. augusta lēmumu pamata. Rezolūcija uzsvēra prasību pēc republikāniskas, neitrālas, nedalītas, starptautiskām garantijām nodrošinātas Latvijas autonomijas nepieciešamību. Turpmākajās DB sēdēs[2] piedalījās jau 8 politisko partiju pārstāvji (revolucionārie sociālisti, republikāņi, meatkarības partija u.c. - kas gan nebija savu partiju deleģēti, taču vismaz pārstāvēja to ideoloģiju). Grupai nebija ne statūtu, ne valdes, ne nosaukuma (saskarsmē to dēvēja par Demokrātisko bloku, Politisko bloku, Partiju bloku vai vienkārši par bloku).
Politiski vairums biedru orientējās uz Vācijas demokrātiskajām aprindām. Grupas nelegālo darbību atviegloja okupācijas varas atļautā Latviešu Palīdzības komiteja ar A. Krastkalnu vadībā un Ulmani kā valdes locekli, kā arī A. Butuļa vadītā Latviešu Izglītības biedrība, kurā aktīvi darbojās M.Valters - izmantojot šīs legālās organizācijas kā aizsegu, DB uzsāka darbību savu ideju propanēšanai un mērķu realizēšanai. 1918. gada 19. oktobrī DB pārstāvji nosūtīja Vācijas reihskancleram Bādenes princim Maksim (Prinz Maximilian Alexander Friedrich Wilhelm von Baden, 1867-1929) vēstuli ar lūgumu Vācijas valdībai nelikt šķēršļus neatkarīgas Latvijas proklamēšanai. Oktobra beigās DB sāka uzstāties kā vienīgie latviešu tautas pārstāvji, ignorējot Latviešu Pagaidu Nacionālā padomi, un deklarēja, ka tā mērķis ir "Latvijā kā neatkarīga, demokrātiska republika Tautu Savienībā".[3] Aktīvi Blokā darbojās: priekšsēdētājs M.Skujenieks, R.Bēnuss, E.Bite, M.Bruže, Ā.Butuls, A.Deglavs, P.Kalniņš, K.Kurševics, F.Menders, S.Paegle, E.Skubiķis, V.Straujāns, E.Strautnieks, E.Traubergs, K.Ulmanis, M.Valters un A. Zēbergs (dažkārt DB literatūrā dēvē arī par "17 vīru bloku"). Neraugoties uz domstarpībām ar LPNP par to, ka DB nav tautas pārstāvju vēlēta organizācija (aktīvi protestēja LPNP pārstāvji A. Bergs, Ā. Klīve un V. Zāmuēls), šī grupa 1918. gada 17. novembra sapulcē, izmantojot labvēlīgos apstākļus Rīgā un LPNP iestāžu atrašanos ārpus Latvijas, proklamēja sevi par Latvijas Tautas padomi, kas uzņemas priekšparlamenta funkcijas un uzņemas valsts varu un pieņemot politisko platformu.
Atsauces un piezīmes
- ↑ Krievijas impērijā politiskās partijas bija aizliegtas un darbojās tikai pret režīmu noskaņotās kreisās partijas, kuras savu darbību veica nelegāli, pagrīdē. Pilsoniskās partijas sāka veidoties pēc Februāra revolūcijas.
- ↑ Nav zināms, kur, kad, cik un vai vispār šādas sēdes notikušas, taču literatūrā tiek pieminētas.
- ↑ Andersons E. Latvijas vēsture : 1914-1920. - Daugava: Stockholm, 1967. - 241. lpp.
Literatūra par šo tēmu
- Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 105.-106. lpp.
