Sāgas

Sāgas (burt. "teikas") - viduslaikos Ziemeļeiropas tautu - skandināvu un īru - mutvārdu historiogrāfija, veltīta ievērojamiem notikumiem un varoņiem pagātnē, vienotas noteiktā prozas formā un runātas (pierakstīt tās sāka tikai XII gs. vidū) godos un tautas saietos. Raksturīga lietišķa, spēcīga tautas valoda, objektivitāte, dramatiska iekšējā uzbūve, daudz dialogu, uz ģenealoģijas balstīta hronoloģija. Ārējā formā sāgas varētu dēvēt par ko vidēju starp uz vēsturiskiem notikumiem balstītu vēsturisku romānu un noveli. Pakāpeniski izstūma no aprites pirms tam dominējošās ziemeļnieku skaldu dziesmas, kas bija dzeja ar vēstures motīviem. Sāgu avoti ir mutvārdu tradīcija, skaldu dzeja, ģenealoģijas un senāk tapušās sāgas. No XIII-XIV gs. līdz mūsdienām saglabājies ap 500 sāgu manuskriptu. Pieņemts izdalīt divas lielas sāgu pamatgrupas: karaļu sāgas un islandiešu sāgas, kā arī pie šīm grupām nepiederošās pasaku sāgas un īru varoņsāgas.

Karaļu sāgas (Konungasögur, tapušas laikā līdz 1077. gadam) grupējas ap konkrētu skandināvu konungu dzīves gājumu, satur politisko vēsturi un ir vienīgie rakstītie avoti par laikmetu, kad Skandināvija atradās ārpus kristīgās kultūras ietekmes sfēras - lielāko tiesu tie ir norvēģu vadoņi, taču ir sāgas, kas vēsta par dāņu un zviedru karaļiem un to piedzīvoto. Atsevišķas sāgas vēsta pat par ļoti seniem notikumiem, tā, piemēram, Gutasāga (ap 500. g.) vēsta par gotu izceļošanu no Gotlandes pa Dyna (Daugava) upi uz Ryzaland un tālāk uz Gricland. Savu augstāko līmeni sāgas sasniedza Sturlusona (1178.-1241.) sāgās (gan islandiešu, gan karaļu), kuru literārais līmenis tālu pārspēja viņa laikabiedru sacerējumus un kvalitatīvi tuvas modernajai historiogrāfijai. Sturlusons centās rast psiholoģisku pamatojumu sāgu varoņu rīcībai, kritiski pārbaudīja minētās tradīcijas, salīdzinot ar attiecīgā laika skaldu dziesmām un sāgām, kas viņa darbu padara par vērtīgu vēstures avotu. Viņa paša laika tēlojumi balstās mutvārdu tradīcijā. Lielākais Sturlusona darbs ir "Heimskringla" (Pasaules koks), kas atspoguļo norvēģu vēsturi no IX gs. pirmās puses līdz 1177. gadam. Latviešu historiogrāfijai īpaši interesanta ir 80. nodaļa (tajā aplūkoti 1016. gada notikumi), kur pieminēts stāsts par Upsalas konungu Eriku, kurš 850.-860. gados sirojis igauņu un kuršu zemēs. Vēl Kursa pieminēta ir ap 1265. gadu Islandē sacerētajā karaļu sāgu cikla Knitlinga sāgā (kas aptver dāņu karaļu vēsturi no 950. līdz 1190. gadam), kurā stāstīts par Kanuta karagājienu pret kuršiem ap 1080. gadu; pieminēts arī kāds senprūšu tirgotājs Vidgautrs (Vidhgautr), kas tirgojies rietumslāvu un kuršu zemēs, uzbrucis ar saviem kuģiem kuršu flotei, vēlāk bēdzis uz Dāniju, kur ap 1130. gadu kristīts, tad bijis sūtnis Holmgardā (Novgorodā). Ir arī vēl XIV gs. sastādīti sāgu krājumi, kas sarakstīti, balstoties uz ievērojami senākiem tekstiem. Visām karaļu sāgām raksturīgi, ka tās vēsta tikai par karadarbību (izņēmums šai ziņā ir Egila sāga un Knitlinga sāga).

Islandiešu sāgas' (Islendingasögur, radītas laikā no XI līdz XIII gs., jeb laikā no 930. līdz 1264. gadam) - No islandiešu sāgu cikliem latviešu historiogrāfijai visinteresantākā ir Egila sāgas (cikls, kas radies ap 1200. gadu, taču ietver aarī ievērojami senāku materiālu), kas vēsta par Kvedulfa dzimtas konfliktu ar Norvēģijas karaļiem. Šo sāgu galvenais varonis ir Egils Skalagrimesons (dzīvojis laikā no 900. līdz 982. gadam), ar savu karadraudzi sirojis dāņu, frīzu, angļu semēs, ap 925. gadu arī Kursā (vai citā novadā netālu no Daugavas), par kuras iedzīvotājiem zniedz vairāk vai mazāk ticamas ziņas. Otrs islandiešu sāgu cikls, kas piemin Baltiju, ir t.s. Ņala sāgas, kas tapušas XIII gs. otrajā pusē - 30. un 119. nodaļa vēsta par Gimara u.c. islandiešu un dāņu vikingu sirojumiem Baltijas jūras austrumu piekrastē ap Kolku, Sāmsalu un Vīku.

Atsevišķi no vēsturiskajām sāgām ir islandiešu pasaku sāgas (Fornaldarsögur), kas pēc satura ir mitoloģiski stāstījumi, kas vairāk atgādina viduslaiku bruņinieku romānu. Te galvenais ir izdoma, jo šo sāgu uzdevums bija aizraut klausītāju vai lasītāju, stāstot par varoņu cīņām ar pūķiem, milžiem, briesmoņiem, divkaujām un mīlas dēkām, kur varoņi ir gan vēsturiski reālas, gan izdomātas personas.

Literatūra par šo tēmu

• Zeids Teodors. Senākie rakstītie Latvijas vēstures avoti. - Zvaigzne: Rīga, 1992., 8.-11. lpp.
• Īru sāgas un pasakas. - Zinātne: Rīga, 1985. - 211 lpp.