1941. gada 14. jūnija deportācija

No ''Vēsture''
Versija 2012. gada 16. septembris, plkst. 09.07, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
LK (b)P Daugavpils pilsētas komitejas sekretāra Krišjāņa Treimaņa informācija LK(b)P Centrālajai Komitejai par 14. jūnija deportācijas norisi Daugavpilī - 1. lpp.

1941. gada 14. jūnija deportācija Latvijas PSR - vairāk nekā 15 000[1] okupētās Latvijas iedzīvotāju (aizturētie pēc apsūdzības iedalāmi 2 daļās: arestētie, kas izvesti tiesāšanai un "sociāli bīstamie elementi un to ģimeņu locekļi", kas tika izsūtīti mūša nometinājumā) naktī no 13. uz 14. jūniju un izvešana uz PSRS. Deportēja 0,74% no visiem Latvijas iedzīvotājiem: 1,9% no visiem Latvijā dzīvojošajiem ebrejiem, 0,8% no latviešu un 0,4% no krievu kopskaita (81,27% no deportētajiem pēc etniskā sastāva bija etniskie latvieši).

Apsūdzības raksti lielākoties bija balstīti uz noziegumiem, kuri bija paredzēti KPFSR Kriminālkodeksa 58. pantā - galvenokārt tie bija t.s. kontrrevolucionārie noziegumi, kas izdarīti Latvijas Republikas laikā un t.s. pretpadomju aģitācija pirmajā padomju okupācijas gadā). Masu deportācija tika īstenota, pamatojoties uz VK(b)P CK un PSRS Tautas komisāru padomes 1941. gada 14. maija lēmumu Nr.1299-526ss; PSRS NKVD-NKGB 1941. gada 14. jūnijā apstiprināto plānu un norādi, ka “izsūtīšana veikta pēc biedra Berijas 1941. gada 14/IV rīkojuma, kuru viņš devis atbilstoši valdības rīkojumam” - šie rīkojumi attiecās uz Lietuvas PSR, Latvijas PSR, Igaunijas PSR un Moldāvijas PSR. Kopumā no 1941.gada līdz kara beigām LPSR arestēja 14 428 personas.[2] Deportācijas realizācijā iesaistīja PSRS IeTK konvoja karaspēka daļas, Iekšlietu tautas komisariāta un milicijas darbiniekus, kā arī vietējos komunistiskās partijas un padomju aktīvistus. 1941. gada 14. jūnijā no Latvijas izsūtīto personu lietas apkopotas Latvijas Valsts vēstures arhīvā fondos Nr.1897. (“1941. gada 14. jūnijā no Latvijas izsūtīto personu lietas”) un Nr.1986 (“Latvijas PSR VDK par sevišķi bīstamiem pretvalstiskiem noziegumiem apsūdzēto personu krimināllietas (1940–1985)” ).

  • Arests. 4365 cilvēki aizturēšanas brīdī tika arestēti kā "sabiedriski bīstami elementi". 1857 cilvēkus arestēja vēlāk izsūtījumā kā tiesājamo personu ģimenes locekļus (izsūtīšanas pazīme - "ģimenes sastāvā"). Kopā arests kā juridiski noformēts drošības līdzeklis tika piemērots attiecībā pret 6222 izsūtītajiem cilvēkiem, kas sastāda apmēram 43% no visām deportētajām personām. Arestētie tika tiesāti un tiem piespriests ieslodzījums iekšlietu sistēmas "labošanas darbu kolonijās", savukārt "sabiedriski bīstami elementi" un "tiesājamo personu ģimenes locekļi" tika izsūtīti mūža nometinājumā uz Krasnojarskas novadu, Novosibirskas apgabalu un Kazahijas ziemeļu rajoniem, kur viņiem PSRS Iekšlietu ministrijas speckomandantūru uzraudzībā galvenokārt bija jāstrādā mežrūpniecības uzņēmumos, kolhozos, [[Padomju saimniecība|padomju saimniecībās. Arestētos ieslodzīja dažādās PSRS Iekšlietu tautas komisariāta labošanas darbu nometnēs, kur pret viņiem uzsāka izmeklēšanu, sagatavoja apsūdzības slēdzienus, kurus parasti nosūtīja apstiprināšanai PSRS Iekšlietu tautas komisariāta Sevišķajā apspriedē. PSRS IeTK Sevišķā apspriede ieslodzītajiem piesprieda nāves sodu (nāves sods tika izpildīts vairāk nekā 690 Latvijas iedzīvotājiem - bija arī daudz nepilsoņu, t.s. Nansena pases lietotāju) vai ieslodzījumu labošanas darbu nometnēs no 3 līdz 10 gadiem. 40. gadu beigās daļu ieslodzīto no vispārēja tipa labošanas darbu nometnēm pārvietoja uz PSRS Iekšlietu ministrijas sevišķajām nometnēm, kur ieslodzījuma režīms bija vēl stingrāks.[3] Pēc soda termiņa beigām ieslodzītos neatbrīvoja, bet gan nosūtīja izsūtījuma nometinājumā uz PSRS attāliem rajoniem.
  • Izsūtījums. "Sabiedriski bīstamos elementius" un "tiesājamo personu ģimenes locekļus izsūtīja mūža nometinājumā uz Krasnojarskas novadu, Novosibirskas apgabalu un Kazahijas ziemeļu rajoniem, kur viņiem PSRS Iekšlietu ministrijas speckomandantūru uzraudzībā galvenokārt bija jāstrādā mežrūpniecības uzņēmumos, kolhozos, padomju saimniecībās. Nometinājuma vietās nomira vairāk nekā 1900 izsūtīto Latvijas pilsoņu.[4] Deportētie dzimtenē varēja atgriezties piecdesmito gadu vidū, bet daudzi — tikai sešdesmitajos gados un septiņdesmito gadu sākumā. Atbrīvojot no specnometinājuma, izsūtīšanas laikā atņemtais īpašums netika atdots.
2. lpp.

Visu 1940.-1941. gadā arestēto personu kopskaits nav pilnībā apzināts un to būtu iespējams precizēt tikai pēc pilnīgas LVA fonda Nr.1986 (VDK izmeklēto krimināllietu fonds) lietu izskatīšanas un analīzes. Pirmo reizi deportēto skaits – 14 693 cilvēki – parādījās nacistiskās Vācijas okupācijas laika propagandas izdevumā: "Baigais gads".[5] Rietumos izdotajā literatūrā parasti norādīts, ka deportēts vairāk nekā 20 000 cilvēku.[6] Latvijas PSR Valsts drošības komitejas materiāli liecina, ka “akcija aptvēra 14 476 personas”. [7] Ziņas par deportēto skaitu tika apkopotas arī Latvijas PSR Valsts drošības komitejas un Latvijas Kompartijas Centrālās komitejas dokumentos, taču analīze nav veikta, dažādos dokumentos skaits svārstās no gandrīz 15 000 līdz pat 18 000–19 000 personu.[8] Deportēto piemiņas grāmatā “Aizvestie ..” minēti 15 424 cilvēki,[9] taču, kā atzīmē autori, sarakstā iekļauti arī ģimenes galvas, arestētas pirms vai pēc 14. jūnija (nenorādot, cik tieši šādu personu ir sarakstā).[10]

  • Ceļā mirušas 32 personas, no kurām 4 bija arestētie sabiedriski bīstamie elementi, 28 – to ģimeņu locekļi. Vecākais ceļā mirušais bija 1865. gadā dzimušais Dāvis Helvigs, jaunākais – 1941. gada 14. jūnijā dzimušais Arvīds Baumanis.[11]
  • Ieslodzījumā mirušas 2815 personas, starp kurām 2772 bija Latvijā arestēti kā SBE, 3 – to ģimeņu locekļi, bet 90 – administratīvi izsūtītās personas. Pēdējais ieslodzījumā mirušais bija 1903. gadā dzimušais zemnieks aizsargs Paulis Graudiņš (miris 1964. gada 22. novembrī).[12]
  • Izsūtījumā mirušas 1696 personas, no kurām 67 bija arestētie SBE, 1629 – ģimeņu locekļi, kuri bija arestēti vēlāk. Pēdējais izsūtījumā konstatētais miršanas fakts ir 1896. gadā dzimušā zemnieka Vasīlija Brovina nāve 1960. gada 17. jūnijā.[13]
  • Nošauts 341 cilvēks, no tiem pēc sevišķo apspriežu spriedumiem – 299. Kā pēdējais nošautais izsūtījumā dokumentos uzrādīts 1924. gadā dzimušais Boriss Jākobsons (1950. gada aprīlī).[14]

Kopā ieslodzījumā un izsūtījumā miris 5381 cilvēks - 34% no visu 1941. gadā deportēto kopskaita.

Skat. arī: 1949. gada 25. marta deportācija

Atsauces un paskaidrojumi

  1. ↑ Uz 2007. gadu LVA bija apkopotas ziņas par 15 424 cilvēkiem.: Aizvestie. 1941. gada 14. jūnijs. - grāmatas anotācija
  2. ↑ Zālīte I., Dimante S. Četrdesmito gadu deportācijas struktūranalīze.
  3. ↑ Jānis Riekstiņš. 1941. gada 14. jūnija deportācija Latvijā.
  4. ↑ Jānis Riekstiņš. 1941. gada 14. jūnija deportācija Latvijā.
  5. ↑ Baigais gads: Attēlu un dokumentu krājums par boļševiku laiku Latvijā no 14.VI.1940 līdz 1.VII.1941 / Red. P. Kovaļevskis, O. Norītis, M. Goppers. – Rīga, 1942, 96. lpp.
  6. ↑ Strods H. Genocīda galvenās formas un mērķi Latvijā, 1940–1985 // Komunistiskā totalitārisma un genocīda prakse Latvijā. Zinātniskās konferences materiāli. – Rīga, 1992, 20. lpp.
  7. ↑ Karaļūns V. Par Padomju varas pretinieku, kapitālistisko un deklasēto elementu pārvietošanu 1941. gada 14. jūnijā // Latvijas likteņgadi, II. – Rīga, 1988, 77. lpp.
  8. ↑ Latvija padomju režīma varā 1945–1986: Dokumentu krājums. – Rīga, 2001, 96., 102., 111. lpp.
  9. ↑ Aizvestie: 1941. gada 14. jūnijs. – Rīga, 2001. 14. lpp.
  10. ↑ Ibid, 112. lpp.
  11. ↑ Zālīte I., Dimante S. Četrdesmito gadu deportācijas struktūranalīze.
  12. ↑ Zālīte I., Dimante S. Četrdesmito gadu deportācijas struktūranalīze.
  13. ↑ Zālīte I., Dimante S. Četrdesmito gadu deportācijas struktūranalīze.
  14. ↑ Zālīte I., Dimante S. Četrdesmito gadu deportācijas struktūranalīze.

Ilustratīvie materiāli

  • dzelzceļa vagoni ar deportējamajiem

  • dzelzceļa vagoni ar deportējamajiem

  • dzelzceļa vagoni ar deportējamajiem

  • miteklis, kādos izmitināja izsūtīto ģimenes

  • miteklis, kādos izmitināja izsūtīto ģimenes

  • deportētie bērni


Skat. arī Atskaite par 14. jūnija deportācijas norisi Daugavpilī, 1949. gada 25. marta deportācija Latvijas PSR

Literatūra par šo tēmu

  • Bambals A., Kalnciema A. u.c Aizvestie. 1941. gada 14. jūnijs. - Latvijas Valsts arhīvs: Rīga, 2007., 816 lpp., ISBN 984675556
  • 1941. gada 14. jūnija deportācija - noziegums pret cilvēci Starptautiskās konferences materiāli 2001. g. 12.-13.jūn. - Latvijas vēstures institūts: Rīga, 2002., 415 lpp. ISBN 9984-601-52-8
  • Riekstiņš J. Masveida deportācijas Latvijā. // Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis – 2008., 62. sēj., Nr. 5, 57.–75. lpp.
  • Riekstiņš J. Par kādu svarīgu amnestiju. // Latvijas Avīze, 2005. gada 26. septembris
  • Šķiņķe I. Vagoni, ešeloni - ceļš nezināmajā. // Latvijas Avīze, 2005. gada 13. jūnijs
  • Сталинские депортации 1928-1953. / ред. академика А.Н.Яковлев, cост. Н.Л.Поболь, П.М.Полян, Серия: Россия. XX век. Документы - Материк: Москва, 2005, 904 с.

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=1941._gada_14._jūnija_deportācija&oldid=38710"