Latvijas vācbaltu zemessargi

Latvijas vācbaltiešu zemessargi, publicistikā un beletristikā dažkārt arī Latvijas vācu zemessargi - Latvijas armijas vienība (~4700 vīri) Neatkarības kara laikā, nokomplektēta no etniskajiem vācbaltiešiem, izveidota 1919. gada 6. jūlijā Tukuma apkaimē no izformētajām Latvijas zemessardzes vācbaltiešu vienībām, kas pēc Strazdumuižas pamiera 1919. gada 12. jūlijā pārgāja K.Ulmaņa vadītās Ministru kabineta pakļautībā. Komandieri:

kolonels H.Aleksanders (par tā vietnieku pavēlnieka statusā tika iecelts jūras kapteinis barons fon Taube, bet pēc 12.1919.- 01.04.1920. barons Rādens).

Pēc vienības izveidošanas tajā ietilpa:

Manteifela bataljons (bij. 1. Baltu pulks)
Hāna bataljons (bij. 2. Baltu pulks; majors K. fon Hāns, 17.07.1919.-01.04.1920.)
Barta bataljons (bij. 3. Baltu pulks; komandieris H.Barts, 11.07.1919.-01.04.1920.)
Engelharta eskadrons (majors barons V.Engelharts)
Štromberga sapieru nodaļa (majors barons A.V. fon Štrombergs, 07.-09.1919.)
lidotāju nodaļa
automobiļu nodaļa
saimniecības rota

sanitārais transports un lazarete, vezumnieki un etapa nodaļas, intendantūra. 5000 vīru (3700 kaujassastāvā), 11 lielgabali, 106 automātiskie ieroči, 3 mīnmetēji.

Jau jūlija beigās vienības sāka pārdislocēt uz Latgales fronti, līdz 8. septembrī visi zemessargi atradās tur. Šajās cīņās Latgalē ar Sarkano armiju krita 11 virsnieki, 128 kareivji un instruktori, 8 virsnieki un 30 kareivji un instruktori apbalvoti ar LkO. 1920. gada 1. aprīlī Latvijas vācbaltiešu zemessargus pārdēvēja par 13. Tukuma kājnieku pulku un iekļāva Latvijas armijas Kurzemes divīzijā. Tika publicēti jauni noteikumi par zemessargu dienesta pakāpju apzīmējumiem, saskaņā ar kuriem nodaļu virsnieku zemākā pakāpe bija praporščiks, tad kornets, ritmeistars, majors, komandieris un pavēlnieks. Daudzus zemessargus, pateicoties to labajai izglītībai, pārcēla dienēt Bruņotajā divizionā.