Reliģija antīkajā pasaulē

Reliģija antīkajā pasaulē - reliģiskie priekšstati un kosmogonijas teorijas, kas izveidojās Vidusjūras ziemeļu piekrastes zemēs, izejot sarežģītu attīstības ceļu no fetišisma un animisma līdz kristietībai, t.i. no ticības bezgala daudzām dabas dievībām līdz antropomorfam politeismam un monoteismam.

Veidojoties civilizācijai Senajā Grieķijā, ļaužu apziņā pilnveidojās arī priekšstati par pasaulē valdošo maģisko, dēmonisko, htonisko spēku darbību, kas galu galā noveda pie to antropomorfās interpretācijas - seno grieķu dievības kļuva skaidras, cilvēciskas, sasniedzot maksimālu antropomorfismu. Ticot, ka cilvēks ir līdzīgs dieviem, viņi ticēja, ka dieviem ir ne vien cilvēcisks ārējais veidols, bet piemīt arī citas cilvēciskas īpašības un vājības: tie dzer, ēd, guļ, cieš sāpes, ir greizsirdīgi, skaudīgi, godkārīgi, var būt mazdūšīgi, mīl un nīst, lielās, melo un krāpj. Dievības atšķīrās no cilvēkiem tikai ar savām hipertrofētajām īpašībām: tās bija skaistākas un spēcīgākas par cilvēkiem, mūžam jaunas un nemirstīgas. Antropomorfās dievības, turpinot iemiesot kādu no dabas spēkiem/stihijām, uzņēmās arī jaunas funkcijas - aizgādību par kādu no civilizēto cilvēku darbības sfērām. Olimpa dievi, līdzīgi kā cilvēki, veidoja lielu patriarhālo ģimeni ar Zevu kā ģimenes galvu. Pārējo dievību statuss un vieta hierarhijā bija atkarīga no radniecības pakāpes Zevam.

Resursi internetā par šo tēmu

• Pāvulāne Velta. Reliģija antīkajā pasaulē. // Seno laiku vēsture. (metodisks līdzeklis) 2. daļa / Klišāns V., Cimdiņa R. - Rīgas 15. arodvidusskola: Rīga, 1995., 70.-77. lpp.