Ķelti
Ķelti jeb galli (an. celts, vc. Kelten, kr. кельты, lat. celtae, sgr. Κελτοί, keltoi; no ide kelt - "cirst, skaldīt") - indoeiropiešu valodu saimes Halštates kultūras un Latēnas kultūras ciltis, kas senajos laikos (I g.tk. un m.ē sākumā) apdzīvoja visai plašas teritorijas Eiropā no Donavas vidusteces austrumos, Vezeras upes ziemeļrietumos, Kaledonijai rietumos, līdz Gibraltāram dienvidos. Ķeltu apdzīvoto teritoriju centrs bija Reinas upes baseinā un Gallijā. Mazāzijā pastāvējis vienīgais it kā ķeltu valstiskais veidojums, t.s. Galatu valsts. Ķeltu ekspansija Eiropā sākās II g.tk.p.m.ē., to ciltīm - bronzas uzmavas karacirvju "keltu" kultūra - lēnām migrējot uz rietumiem un dienvidiem, VI gs.p.m.ē. nonākot Ibērijas pussalā, kur, sajaucoties ar ibēriem, izveidojās ķeltu valodā runājošs etnoss ķeltibēri. V gs.p.m.ē., daļēji izspiežot un asimilējot pirms tam tur dzīvojošos piktus, ķelti apmetās Lielbritānijas salās, izveidojot vairākas cilšu savienības - britus, skotus un īrus. Ziemeļitālijas ķeltus to dienvidu kaimiņi latīņi dēvēja par galliem. Klasiska vadonības sabiedrība, sociāli stratificējoties trijās kārtās: karavīros, kulta kalpotājos un brīvajos zemkopjos. Rakstības nav bijis, vienīgās rakstiskās ziņas par ķeltiem nāk no sengrieķu un romiešu autoriem. Ir liecības par attīstītu reliģisko kultu un īpašu priesteru kārtu - druīdiem - taču ziņas visai skopas, kas XIX-XX gs. romantisma uzplūdos radīja milzumu spekulāciju literatūrā par "druīdu rituāliem", "kalendāriem" u.tml. Visai augstā līmenī bija attīstīta metalurģija. Karadarbībā kā galveno triecienspēku izmantoja kaujas ratus. Valstiskuma aizmetņi nav fiksēti, politiski pašorganizējās cilšu savienībās.
I gs.p.m.ē. ziemeļos ķeltu ciltis izspieda uz dienvidiem no Reinas ģermāņi, savukārt dienvidos to ciltis sāka pakļaut Roma. Lielākajai daļai ķeltu teritoriju 300. g.p.m.ē. - 100. g. nonākot Romas pakļautībā, ķeltu kultūra lielā mērā romanizējās - process turpinājās arī pēc Romas sabrukuma un ģemāņu karalistu izveidošanās Gallijā un Ibērijā, ķeltu ciltīm pamazām asimilējoties jaunatnācēju vidū. Lielbritānijā ķeltus uz perifēriju izspieda tur ieradušās ģermāņu ciltis - angļi un sakši, - daļai atkāpjoties uz Skotiju un Īriju, britiem migrējot uz Armorikas pussalu (mūsd. Bretaņas pussala) kontinentā, kur tie saglabāja savas kultūras pamatiezīmes un valodu vēl ilgi (kopš VII gs. zināmi īru rakstu valodas pieminekļi, kas sarakstīti t.s. senīru valodā, kā arī skotu valoda, ko dēvē arī par gēlu valodu).
Literatūra par šo tēmu
- Grasmane I., Klišāns V. Viduslaiku vēsture. 1. daļa. Metodisks līdzeklis. - Mācību apgāds: Rīga, 1996., 24.-25. lpp.
- Sigma Ankrava. Druīdu svētbiržu ugunis, ķeltu mīti. - Preses nams: Rīga, 1995. - 100 lpp.
- Sigma Ankrava. Īrijas ķelti un viņu kultūras mantojums : Īru sāgas un pasakas. - Zinātne: Rīga, 1985.
