Arkebūza
Arkebūza (no fr. arquebuse) - XIV-XVI gs. Eiropā kājnieku (XVI gs. arī kavalērijas) strēlnieka pa stobra galu pielādējama neliela kalibra gludstobra šautene, ar īsu laidi un kvēldegļa (vēlāk rata) atslēgu. Šaujamierocis svēra ap 3 kg, kalibrs 15-17 mm, tēmēšanas tālums 40-50 m, stobra garums 30-40 kalibri. Pirmo reizi kaujas laukā pielietota 1379. gadā Vācijā. Pildīja tās pašas funkcijas, ko pirms tam veica arbalets. Sākotnēji strēlnieku vienību apbruņojums bija jaukts: daļa bruņoti ar arbaletiem, bet daļa - ar arkebuzām. XV gs. otrajā pusē arkebuzierus pastiprināja ar pīķnešiem, kas tos sargāja. Šaušanas tehnika zināmā mērā kopēja arbaleta tehniku, paceļot šaujamieroci acu augstumā, taču neatspiežot tā pārāk īso laidi pret plecu (arī sacensībās arbaletisti un arkebuzieri piedalījās vienā kategorijā). XVI gs. vidū to sāka aizstāt ar musketi.
Skat. arī: dragona
Literatūra par šo tēmu
- Ādolfs G. Šaujamieroči 15.-18. gadsimtā. // Tēvijas sargs. 2005., Nr.3., 22.-23. lpp.
- Šulcs Valters. 1000 šaujamieroči. No viduslaikiem līdz mūsdienām. Tulk. Dainis Poziņš; red. Valdis Klišāns. - Apgāds Zvaigzne ABC: Rīga, 2012. - 336 lpp.
