Podporučiks
Podporučiks (kr. подпоручик, pl. podporucznik) - pirmā virsnieku dienesta pakāpe vairāku Austrumeiropas valstu bruņotajos. Krievijas impērijā pakāpe ieviesta 1703. gadā visās ieroču šķirās, izņemot kavalēriju (lai gan dragūnu daļās bija), kur tai pēc ranga atbilda kornets, kazaku karaspēkā - horunžijs, bet kara flotē - mičmanis (civildienestā tam pēc ranga atbilda guberņas sekretārs). Uz paaugstinājumu par podporučiku varēja kandidēt jebkurš apakšvirsnieks: iesaukuma - pēc obligātā dienesta laika nokalpošanas, savvaļnieks - pēc viena dienesta gada, ja ir absolvējis kara skolu vai nokārtojis pilna tās kursa eksāmenu (personām ar augstāko izglītību bija jākārto eksāmens tikai militārajā kursā; personām ar vidējo izglītību - pilna kursa eksāmens). Pēc eksterna eksāmena nokārtošanas zemāko činu apakšvirsnieki atgriezās savā daļā, kur tika paaugstināti tad, kad kara skolā bija tuvākais izlaidums (tādu bija maz - 3-5% no pakāpē paaugstinātajiem). Dienestu podporučiks turpināja, pildot vecākā apakšvirsnieka pienākumus (rangā starp praporščiku un poručiku) un vajadzības gadījumā spējot aizstāt poručiku. Pēc 4 gadu dienesta (ieskaitot līdz tam nodienēto laiku kopš kara skolas izlaiduma) podporučiku paaugstināja par poručiku. Kara laikā prakse bija daudz vienkāršāka, pakāpi varēja saņemt absolvējot saīsinātos virsnieku kursus, kā arī bez tiem - par varonību vai īpašiem nopelniem.
Latvijas armijā šo pakāpi ar Apsardzības ministra pavēli Nr.13 (28.02.1919.) nomainīja pret leitnants.
