Lāčplēša Kara ordenis
Pirmais un augstākais Latvijas valsts apbalvojums (1931.-1940.), kuru piešķīra par kauju nopelniem Latvijas armijas karavīriem, bijušo latviešu strēlnieku pulku cīnītājiem, kā arī ārzemniekiem, kuri bija palīdzējuši brīvības cīņās vai citādi sekmējuši Latvijas valsts nodibināšanu un izveidošanu.
Lāčplēša Kara ordeņa zīme ir balti emaljēts ugunskrusts ar sarkanu un zelta apmalojumu. Aversā centra medaljonā – Lāčplēsis, kas cīnās ar lāci. Krusta stūros – sakrustoti zobeni. Reversā medaljonā ir datums – „11.novembris 1919”. Krusta zaros iegravēts – „Par Latviju”. Krusta galos iegravēti iniciāļi H.B., un tā ir sudrabkaļa Hermaņa Banka meistarzīme. Ordenim ir daudzstaru sudraba zvaigzne, tās centrā ir ordeņa zīme. Muarē lente ar trim sarkanām un četrām sudrabotām vienāda platuma svītrām.
Ordeņa meta autors bija J. Liberts. Apbalvotajiem pasniedza arī R. Zariņa zīmēto diplomu, kurā īsi aprakstīts, par ko piešķirts ordenis.
Pirmo reizi Lāčplēša Kara ordeni pasniedza Rīgā Esplanādes laukumā 1920.gada 11.novembrī LR prezidents Jānis Čakste, kad Satversmes sapulce jau bija pieņēmusi likumu par Lāčplēša Kara ordeni (1920. g.18. septembrī). Pēdējā Ordeņa domes sēde, kurā tika lemts par ordeņa piešķiršanu, notika 1928.gada 1. novembrī. Pēdējā ordeņa piešķiršana notika 1928. gada 11. novembrī Liepājā. Tos pasniedza prezidents Gustavs Zemgals.
Pirmie ordeņi 1920. g. 13. augustā ar Ministru kabineta lēmumu tika piešķirti septiņiem augstākajiem Latvijas armijas komandieriem: ģenerālim Pēterim Radziņam, pulkvežiem Mārtiņam Peniķim, Krišjānim Berķim, Jūlijam Jansonam, Jānim Apinim, pulkvežleitnantiem Oskaram Dankeram un Jānim Puriņam. Viņi arī tika apstiprināti par ordeņa domes locekļiem. Vēlāk domi papildināja ar septiņiem Saeimas deputātiem: Jāni Goldmani, Kārli Kasparsonu, Raini, Jūliju Celmu, Voldemāru Zāmuēlu, Jāni Rubuli, un Marku Gailīti. Domes priekšsēdētājs bija valsts prezidents.
Ordenim bija trīs šķiras – I, II un III. Apbalvošanu sāka ar ordeņa zemāko, III šķiru, un augstāko II un I pakāpi varēja piešķirt tikai pēc tam (šis noteikums nebija obligāts, apbalvojot ārzemniekus). Ar augstāku šķiru varēja apbalvot tikai tad, ja bija saņemta zemāka.
Ordeņa statūtos tika noteiktas arī priekšrocības, ko baudīja ordeņa kavalieri. Viņi drīkstēja ordeņa zīmes saņemt par velti, to attēlus izmantot saviem zīmogiem, papīriem utt., nēsāt karavīra tērpu, neatrodoties aktīvā dienestā, saņemts bezmaksas medicīnisko palīdzību. Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem bija priekšrocības, iegūstot militāru izglītību; izskatot citādi vienlīdzīgas kandidatūras augstiem amatiem armijā vai flotē, priekšroka tika dota ordeņa kavalieriem. Viņiem pienācās arī divtik ilgs atvaļinājums, un, uzrādot ordeņa apliecību, viņi pa dzelzceļu varēja braukt par puscenu. Ordeņa kavalieru mirstīgās atliekas pēdējā gaitā pavadīja ar militāru godu.
Šajos astoņos gados I šķiras Lāčplēša Kara ordenis piešķirts 11 personām – ģenerāļiem Jānim Balodim un Krišjānim Berķim, pulkvežiem Fridriham Briedim un Oskaram Kalpakam, Igaunijas ģenerālim Johanam Laidoneram, Polijas maršalam Juzefam Pilsudskim, Francijas maršalam Ferdinandam Fošam un ģenerālim Eiženam Žanenam, Itālijas karalim Viktoram Emanuelam un ministru prezidentam Benito Musolini, kā arī Beļģijas karalim Albertam I. II šķiras ordenis piešķirts 61 personai (18 latviešiem un 43 ārvalstniekiem), savukārt III šķiras – 2072 personām (1600 nacionālās armijas karavīriem, 202 bijušiem latviešu strēlniekiem, 271 ārvalstniekam).
1929. gada 11. novembra svinībās tika ierosināts nodibināt Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru biedrību. Tā tika dibināta 1931. gada 19. novembrī. Biedrība darbojās līdz padomju okupācijai.
Ieteicamā literatūra
- Latviešu konversācijas vārdnīca. 19741.–19745.
- Lācplēša kara ordeņa kavalieri: biogrāfiska vārdnīca. - Rīga: Jāņa sēta, 1995
- Priedītis Ē. Latvijas apbalvojumi un lāčplēši. - Rīga: Junda, 1996.
