Ēdnīca
Ēdnīca - t.s. sociālistiskās nometnes valstis XX gs. sabiedriskās ēdināšanas iestāde rūpnīcās, lielākos uzņēmumos, valsts iestādēs, izglītības iestādēs, kolhozos vai sovhozos u.c., domāta darbinieku nodrošināšanai ar brokastīm, pusdienām vai vakariņām: siltiem ēdieniem, pusfabrikātiem, kulinārijas un konditorejas izstrādājumiem. Bez kādām atpūtas iespējām, tikai vieta, kur paēst.
Tās saimnieciskās telpas tika plānotas tā, lai varētu pieņemt (apskate, svēršana, kvalitātes pārbaude, daļēja pārkraušana citā tarā) produktus un izejvielas, produktus uzglabāt, apstrādāt līdz puzfabrikātiem, paklaut aukstajai un/vai karstajai apstrādei, produktus sagatavot un sakārtot ēdienā. Provincē ēdnīcas ietilpības standarts paredzēja 25 vietas uz 1000 iedzīvotājiem, izvietojot ēdnīcu ciemata dzīvojamās zonas sabiedriskajā sektorā pie sabiedriskā laukuma vai galvenās ielas, ar automašīnu stāvlaukumu pie tās. Plānojumā bija ieteikts virtuvi un pārējās saimnieciskās telpas iekārtot ēkas ziemeļu spārnā, bet ēdamzāli - dienvidu. Neatkarīgi no jaudas, ēdnīcu veidoja:
- tirdzniecības telpas: ēdamzāle ar sadales vitrīnām, telpa izstrādājumu pārdošanai promnešanai, vestibils, garderobe, tualete;
- ražošanas telpas: karstās un aukstās apstrādes telpā (cehs), galas un zivju apstrādes telpa, sakņu sagatavotava, konditorejas telpa, trauku mazgātava;
- noliktavas: saldētavas, sauso produktu, sakņu, inventāra, veļas un taras noliktavas, telpa produktu pieņemšanai;
- administratīvās un labierīcību telpas: birojs, personāla istaba, garderobe, dušas un personāla tualete.
- tehniskās telpas: ventilācijas kamera, slēdžu, apkures katlu un boileru telpas, kurināmā noliktava.
Literatūra par šo tēmu
- Lauksaimniecības enciklopēdija. II sēj. - Liesma: Rīga, 1966., 13.-16. lpp.
