Bermonts Pāvels

No ''Vēsture''
Versija 2015. gada 23. jūlijs, plkst. 08.43, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Bermondt.jpg

Pāvels Bermonts-Avalovs, Pāvels Bermonts (Павел Михайлович Бермондт; 1877.-1973.) jeb kņazs Avalovs (князь П.М. Авалов, no 09.10.1919.) - virsnieks, ģenerālmajors, Rietumu brīvprātīgo armijas pavēlnieks 1919. gadā.

Dzimis 1877. gada 4. martā luterticīgu Usūrijas kazaku dzimtā. Pamatizglītību ieguvis mājās, pēc tam muzikālo izglītību – pie Varšavas mūzikas institūta profesora Ziminska. 1901. gada 21. janvārī (pēc vecā stila) iestājās armijā – Aizbaikāla kazaku karaspēka 1. Argunas pulkā (1-й Аргунский полк Забайкальского казачьего войска) kā brīva līguma kapelmeistars. Piedalījies karagājienā uz Ķīnu. 1904. gada 29. janvārī līdz ar mobilizācijas izsludināšanu Bermontu ieskaitīja pulkā kā izlūku komandas karavīru. Jau pēc pavisam neilga laika – 4. martā – par kaujas nopelniem viņu paaugstināja par jaunāko urjadņiku, 27. jūlijā – par vecāko urjadņiku, bet 1905. gada 12. martā – par zaurjadpraporščiku jeb virsnieka (praporščika) vietas izpildītāju. Ievainojumi: 1904. gada 8. jūlijā pie Gadjadzi ciema – labajā rokā, 21. augustā pie Laojanas – abās kājās, bet 1905. gada 25. februārī – Mukdenas kaujā ar artilērijas šrapneli kaklā aiz kreisās auss. 1904. gada 18. oktobrī ticis apbalvots ar Krievijas armijas zemāko dienesta pakāpju karavīru augstāko apbalvojumu – Kara ordeņa Atzinības zīmes IV šķiru (nr. 98435; Pasaules kara laikā šis apbalvojums tika pārdēvēts par Sv. Jura krustu), bet 1904. gada 27. novembrī – ar šīs zīmes III šķiru (Nr. 4969). No 1905. gada septembra līdz novembrīim Bermonts kā avirsnieka vietas izpildītājs komandējis pulka vezumniekus. 1905. gada 24. decembrī par kaujas nopelniem viņu paaugstināja par virsnieku - praporščiku, - oktobrī apbalvoja arī ar Sv. Annas ordeni (IV šķira) ar uzrakstu ”Par drošsirdību” un Sv. Annas zobenu "Par drosmi", bet 1906. gada jūnijā pārvietoja uz Usūrijas kazaku divizionu (Уссурийский казачий дивизион). Jūlijā kā spējīgs virsnieks tika nevis demobilizēts, bet gan komandēts uz Maskavu, uz iekšējās evakuācijas komisiju; pēc tās likvidācijas atradās Maskavas kara apgabala štāba rīcībā. 1908. gada 18. aprīlī viņu piekomandēja 1. Donas kazaku pulkam, lai ļautu sagatavoties virsnieka eksāmenam, turklāt ar atļauju kārtot eksāmenu, vēlākais, 1909. gada pavasarī. 1908. gada jūnijā Bermontu par pagājušā kara kaujas nopelniem paaugstināja par horunžiju, pārceļot uz 1. Sanktpēterburgas 1. ulānu pulku (Санкт-Петербургский 1-й уланский полк) un tāpēc pārdēvējot par kornetu. Virsnieka pārbaudījumus nenokārtoja un 1909. gadā tika no armijas atvaļināts. Precējies ar katoļticīgu dzimtmuižnieci Sofiju Simonoļeviču. Sākoties Pirmajam pasaules karam, Bermonts atkal iesaukts armijā un dienējis kā virsnieks 2. Kaukāza korpusā - korpusa komandiera ģenerāļa Miščenko adjutants, - vēlāk 31. armijas korpusā. Četras reizes ievainots un apbalvots, iespējams, sasniedzot sotņika (poručika), tad štābrotmistra (štabskapitana) dienesta pakāpi. Pēc Februāra revolūcijas kareivju ievēlēts par 1. ulānu pulka komandieri (tāpēc turpmāk sevi dēvēja par pulkvedi). Demobilizējies 1918. gadā.

Pēc demobilizācijas darbojās Kijevā, līdzdarbojoties no krievu karagūstekņiem formējamās Dienvidu armijas organizēšanā. 1918. gada ziemā piedalījies kaujās pret ukraiņu nacionālajiem spēkiem (t.s. petļuriešiem), bet pēc sakāves nonācis cietumā. Līdz ar citiem ieslodzītajiem krievu virsniekiem, Vācijas impērijas armijai atstājot Ukrainu, pārvests uz Vāciju. Tur Zalcvēdeles (Salzwedel) karagūstekņu nometnē saņēmis atļauju vākt brīvprātīgos karadarbībai pret lieliniekiem. 1919. gada 12. jūnijā līdz ar t.s. Kellera korpusu ieradās Mītavā (mūsd. Jelgava), kur turpināja organizēt vienības struktūru. 14.08.1919. Bermonts nosūtīja ziņojumu admirālim A.Kolčakam par armijas izveidošanu un nodomu virzīties Daugavpils-Veļikije Luku-Višņivoločkas-Vologdas virzienā, lai pārrautu satiksmi starp Petrogradu un Maskavu. 5. septembrī ģenerālis Judeničs (Юденич, Николай Николаевич) viņu iecēla par visu Krievijas pretlieliniecisko spēku Lietuvā un Kurzemē komandieri (приказ по армии N 1 от 5 сентября 1919 г.), tos apvienojot Rietumu brīvprātīgo armijā. 1919. gada 21. septembrī ignorēja ģenerāļa Judeniča pavēli par atcelšanu no komandiera pienākumu pildīšanas, pasludinot Rietumu brīvprātīgo armiju par neatkarīgu, bet oktobrī uzsāka karadarbību pret Latvijas armiju (t.s. Bermontiāde). 9. oktobrī izdeva pavēli savai armijai: "Dažu ģimenes apsvērumu dēļ biju spiests saukties svešā uzvārdā un tēvavārdā. Tagad uzskatu par savlaicīgu paziņot, ka turpmāk saukšos par Pāvelu Mihailoviču kņazu Avalovu.[1] Apgalvoja, ka viņu adoptējis gruzīnu kņazs Mihails Avalovs (Михаил Антонович Авалов). 21. novembrī Bermonta vadītā armija sāka atkāpšanos uz Vāciju. Ar štābu 1. decembrī ieradies Muravjovā (mūsd. Mažeiķi), piešķīra sev ģenerālmajora (генерал-майор) pakāpi, un tajā pašā dienā pameta armiju, aizbraucot uz Vāciju.

Dzīvoja Hamburgā. 1915. gadā izdeva memuārus "Karagājiens pret boļševismu" (Im Kampf gegen den Bolschevismus), aktīvi līdzdarbojās krievu emigrācijas dzīvē. 1933. gadā kļuva par Krievu nacionālās sociālistiskās atbrīvošanās kustības (Русское национальное освободительное социалистическое движение) vadītāju. Pēc organizācijas aizliegšanas izveidoja Krievijas nacionālsociālistisko kustību (Российское Национал-cоциалистическое движение). 1939. gadā aizturēts un ieslodzīts sakarā ar apsūdzību par finanšu līdzekļu izsaimniekošanu, izraidīts uz Itāliju, no kurienes pārcēlās uz dzīvi sievas īpašumos Dienvidslavijā. 1941. gadā pēc ģenerāļa Simoniča apvērsuma emigrēja uz ASV. Miris 1973. gada 27. decembrī Ņujorkā.

  • 1919. gada 1. septembris, Jelgavas apkaime

  • Bermondt 1919.jpg

Atsauces un paskaidrojumi

  1. ↑ LVVA, 3301. f., 1. apr., 6. l., 17. lp.

Literatūra par šo tēmu

  • Čapenko A. Rietumu Brīvprātīgo armijas komandiera portrets. P. Bermonta biogrāfija // Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. III. – Rīga, 2002. – 95.–110. lpp.
  • Ciganovs Juris. Krievu Rietumu brīvprātīgo armijas veidošanās. 1919. gada vasara-rudens. // Katvijas Zinātņu akadēmijas vēstis. 54. sējums. 2000. gads, Nr.1./2., 13.-22. lpp.
  • Ciganovs J. Dažas skices Pavela Bermonta portretā. // Tēvijas Sargs. - 2001. № 10
  • Jēkabsons Ē. Nevērtēsim Bermontu pārāk zemu. Krievijas arhīvu ziņas par Pāvela Bermonta biogrāfiju. // Latvijas avīze. 2014. gada 1. decembris.
  • Pāvels Bermonts-Avalovs. Cīņā pret boļševismu. Pāvela Bermonta-Avalova atmiņas par 1919. gada notikumiem Latvijā. - Zvaigzne ABC: Rīga, 2015., 344 lpp. ISBN 978-9934-0-4847-0
  • Валерий Клавинг. Гражданская война в России: Белые армии. - Военно-историческая библиотека: Москва, 2003

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Bermonts_Pāvels&oldid=57131"