Ruzskis Nikolajs

Nikolajs Ruzskis (Николай Владимирович Рузский, 1854-1918) - ģenerālis, Pirmā pasaules kara laikā Krievijas impērijas armijas Ziemeļu un Ziemeļrietumu frontes pavēlnieks.

Dzimis 1854. gada 6(18.). martā, Kalugas guberņā, Krievijas impērijā, 12. kategorijas ierēdņa Vladimira Ruzska (Владимир Виттович Рузский) ģimenē. Agri kļuvis par bāreni. 1865. gadā uzsāka mācības Pēterburgas 1. kara ģimnāzijā jeb 1. kadetu korpusā (Первый кадетский корпус), kuru absolvēja 1870. gadā. 1872. gadā absolvēja Konstantīna kara skolu (Константиновское артиллерийское училище). Jau mācību laikā saņēmis portupeijunkura pakāpi. Uzsāka dienestu leibgvardes grenadieru pulkā (Гренадерский лейб-гвардии полк). Kā rotas komandieris piedalījās Krievijas-Turcijas karā (1877-1878). 1881. gadā absolvēja Ģenerālštāba akadēmiju, turpināja dienestu kā Kazaņas kara apgabala štāba vecākā adjutanta vietnieks. 1881. gadā Tiraspoles 131. kājnieku pulka (Тираспольский 131-й пехотный полк) bataljona komandieris. 1884. gadā apprecējās ar atvaļināta virsnieka meitu Zinovju (Зиновия Александровна Боржезовская), ģimenē piedzima trīs meitas. 1882.-1887. gados Kijevas kara apgabala vecākais štāba adjutants. Pulkvedis, kopš 1896. gada jūlija 151. kājnieku pulka (Пятигорский 151-й пехотный полк) komandieris. Kopš 1887. gada 26. novembra 11. kavalērijas divizijas komandieris. Kopš 1891. gada jūlija 32. kājnieku divizijas komandieris. 13.12.1896. iecelts par Kijevas kara apgabala ģenerālkvartirmeistaru. Krievijas-Japānas kara laikā (1904-1905) 2. Mandžūrijas armijas štāba priekšnieks. Kopš 1909. gada oktobra 21. armijas korpusa komandieris, decembrī (1910. g. janvārī p.j.st.) veselības dēļ pārgāja strādāt kara ministra militārajā padomē (Военный совет при военном министре). 1912. gada februārī atjaunots dienestā armijā, iecelts par Kijevas kara apgabala pavēlnieka vietnieku. Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1914. gada vasarā komandēja III armiju. Ģenerāladjutants. Kopš 1914. gada septembra Ziemeļrietumu frontes virspavēlnieks (pēc sakāves 1915. gada martā atcelts no posteņa). Valsts kara padomes loceklis. No 1915. 30. jūnija VI armijas komandieris, no augusta Ziemeļu armijas komandieris (līdz decembrim, kad slimības dēļ vairs nevarēja pildīt pienākumus; 1916. gada augustā atgriezās postenī). Ņēma aktīvu dalību Februāra revolūcijā, viens no tiem augstākajiem militārajiem vadītājiem, kas parakstīja ultimātu imperatoram ar prasību atteikties no troņa, un bija tas, kurš klātienē piespieda imperatoru parakstīt atteikšanās manifestu. 1917. gada 25. martā zaudēja frontes pavēlnieka posteni, demobilizējās un apmetās uz dzīvi savos īpašumos Kislovodskā. 1918. gada sptembrī viņu arestēja čeka, bet 19. oktobrī Pjatigorskas kapsētā nogalināja.

Apbalvojumi:

• Sv. Annas ordenis, IV šķira (1878)
• Sv. Jura ordenis, IV šķira (1914)
• Sv. Jura ordenis III šķira (1914)
• Sv. Jura ordenis II šķira (1914)

Literatūra par šo tēmu

• Оськин М. В. Николай Владимирович Рузский. // Вопросы истории. 2012. № 4. С. 53-72.
• Багдасарян А. О. Военно-государственная и общественно-политическая деятельность Н. В. Рузского (1854-1918). - Издательский дом «Наука»: Омск, 2013. - 290 с.