Nestoriānisms

Nestoriānisms (ķīn. 景教 - "gaismas mācība"; kr. несторианство) – kristietības virziens, dominēja Āzijā agrajos viduslaikos, līdz to izspieda islams. Kā atsevišķs strāvojums nošķirts un pasludināts par herēzi 431. gadā, Trešajā, t.s. Efesas koncilā. Mācības pamatā bija Konstantinopoles arhibīskapa Nestora tēze, ka Sv. Jaunava Marija dzemdēja Jēzu nevis no Svētā Gara, bet no cilvēka, un tikai pēc iedzimšanas zēnā iemiesojās Svētais Gars, padarot to par Kristu. Tāpēc Mariju jādēvē nevis par Dievmāti, bet Kristusmāti. Tādējādi Kristū tika atzītas divas tā būtības: cilvēciskā un dievišķā, pie tam katra par sevi, nevis vienā, kā to mācīja ortodoksālā teoloģija, līdz ar to uz dievišķo dabu neattiecas Kristus cilvēciskā rīcībā un ciešanas. Paši nestoriāņi atvasināja savu tradīciju no apustuļa Toma.