Pilsoņu karš Anglijā
Anglijas pilsoņu karš, jeb, kā pieņemts to dēvēt marksistiskajā literatūrā, Anglijas buržuāziskā revolūcija – XVII gs. monarhijas krīze (karaļa un Parlamenta pretstāve un savstarpēja sabotāža), kas kulminēja daļas pavalstnieku Parlamenta vadībā dumpī pret monarha varu Anglijas karalistē. Aizsākās ar pēdējo Stjuartu dinastijas karaļu Džeimsa I (valda 1603-1625) un Čārlza I (valda 1625-1649) centieniem nostiprināt valsts varu un militāro varenību (ko karalim nācās finansēt no personiskajiem līdzekļiem) no vienas puses, un Parlamenta centieniem saglabāt status quo un atteikšanās finansēt monarhu centienus no otras.
Atklāts konflikts sākās 1639. gadā, kad karaļa finansētā armija cieta sakāvi Skotijā, bet t.s. Īsais Parlaments (13.04.-05.05.1640.) atteicās piešķirt līdzekļus armijai, lai saglabātu valsts vienotību, kā rezultātā karalis nonāca bezizejas situācijā: vai no izmantot varu līdzekļu sagādē, vai zaudēt Skotiju. T.s. Ilgais Parlaments (03.11.1640.-20.04.1653.) piekrita finansēt valsts vienotības saglabāšanu, taču pretī pieprasīja varas decentralizāciju un monarha varas samazināšanu. Tika likvidētas Zvaigžņu palāta un Augstā komisija, monopolpatenti u.c. privilēģijas, pieņemts likums, ka Parlamentu var atlaist vienīgi pats Parlaments – reālā vara valstī 1641. gadā pārgāja Parlamenta rokās.
1642. gadā karalis, atrazdamies valsts ziemeļos Notingemā, uzsāka darbības, lai ar militāru spēku atjaunotu monarha varu. Sākās pirmais pilsoņu karš (1642-1646) starp monarhijas atbalstītājiem (t.s. kavalieriem) un Parlamenta varas piekritējiem (t.s. apaļgalvjiem). 1645. gada 14. jūnijā kaujā pie Neisbijas Parlamenta armija Kromvela vadībā sakāva karaļa spēkus. Karalis Džeimss I bēga uz Skotiju, kur skotu separātisti to 1647. gada 1. februārī izdeva Anglijas Parlamentam.
Literatūra par šo tēmu
- Latvijas padomju enciklopēdija. - Galvenā enciklopēdija redakcija: Rīga, 1981., - 248. lpp.
