Horezmas lielvalsts
| 200px | |
| vietvalži: |
|
| horezmšahi: |
|
| 200px | |
Horezmas lielvalsts (pers. خوارزمشاهیان, Khwārazmshāhiyān; an. Khwarazmian Empire, Empire of Khwarazm, Khwarazmid Empire, vc. Choresmischen Großreiches, Choresmier Reich, Choresm Reich, fr. Le royaume de Khwarezm, kr. Государство хорезмшахов) jeb horezmšahu Anušteginīdu valsts (an. Empire of Anushtigin dynasty, Khwarazm-Shah Empire, vc. Anuschteginiden Reich, fr. Le royaume Khwarezm-Anushtigin, kr. государство хорезмшахов-Ануштегинидов) - valsts Centrālāzijā laikā no 1140. līdz 1231. gadam.
Horezmas lielvalsts izveidotāju Anušteginu dinastija sākās 1077. gadā, kad seldžuku sultāns iecēla savu mameluku Anušteginu (Anūštekīn Gharcha) par Horezmas pārvaldnieku, vietvalža vietnieku. 1128. gadā par Horezmas vietvaldi un šahu tika iecelts tā mazdēls Ala ad Dins Atsizs (Ala ad-Dunya wa ad-Din Abul-Muzaffar Atsiz Qizil Arslan ibn Muhammad, 1128-1156). Taču, Seldžuku sultanātam novājinoties, 1140. gadā tiem naidīgais Bagdādes kalifs pasludināja šahu Atsizu par suverēnu valdnieku un piešķīra tam titulu "sultāns" un Horezma de iure kļuva par suverēnu valsti. 1141. gadā horezmšahi sāka kalt monētas tikai ar savu vārdu, tā demonstrējot suverenitāti. XII gs. beigās, kad Horezmas lielvalsts sasniedza savas varenības maksimumu, horezmšahu valdījumi veidoja milzu impēriju, kas pletās no Irākas rietumos līdz Indai austrumos, no Indijas okeāna piekrastes dienvidos līdz kipčaku stepei ziemeļos.
Oficiālais valdnieku tituls bija "sultāns", taču literatūrā tos tradicionāli pieņemts dēvēt par "horezmšahiem". Izveidojās savdabīga feodālās vasalitātes sistēma, kur lielie militārie vasaļi atzina tā varu, maksāja nodokļus, bet savos valdījumos bija ar pilnu militāro un tiesu varu. Valsts pārvaldi vadīja vezīrs – valdnieka kancelejas augstākā amatpersona, monarha zīmoga glabātājs un tuvākais padomdevējs. Tas iecēla amatā vai atcēla valsts pārvaldes ierēdņus, kontrolēja nodokļu iekasēšanu un valdnieka kasi. Lietvedībā izmantoja persiešu un arābu rakstību. Savukārt no tjurkiem komplektējās armijas vadība un svarīgākie galma amati: hadžibs, ustazdars, amirahurs, taštadars, šarabdars, kisadars, džašnigirs, davatadars, farašs, alamdars u.c. Horezmšahu rezidence atradās Gurgandžā, kas bija viena no sava laika lielākajām pilsētām pasaulē. Reģions bija visai urbanizēts, ar lielu skaitu pilsētu upju ielejās un gar tirdzniecības ceļiem. Pats Horezmas apgabals bija smiltāju ieskauta oāze Amudarjas lejtecē, tāpēc apstrādāts bija katrs zemes gabals. Lauksaimniecībā augsti attīstīta irigācija. Plašas teritorijas bija atņemtas pustuksnesim ar kuģojamiem kanāliem, kas nodrošināja lauku apūdeņošanu. Vērojams kultūras dzīves, it sevišķi dzejas, jurisprudences, arhitektūras un medicīnas uzplaukums. Pilsētās bija blīva apbūve, sadalīta kvartālos ar savu pašpārvaldi. Katrā lielākā apdzīvotā vietā viens vai vairāki tirgus laukumi, kur katru pārraudzīja tirgus uzraugi, pārbaudot lai preces kvalitatīvas, trauki tīri un produkti svaigi, ievēroti svari un mēri, lai nekrāptos. Ap pilsētām audzēja labību, kokvilnu, zīdu, vīnogulājus, visus iespējamos augļu koku veidus.
Visa Horezmas valsts ārpolitika bija nebeidzama karu virkne, mēģinot paplašināt savas robežas uz vājāko kaimiņu rēķina, ik pa brīdim iekšējo juku periodos ko zaudējot, un pēc tam mēģinot atgūt, pastāvīga lavierēšana starp pretenzijām uz dominanti reģionā un vasalitātes atzīšanu. 1153. gadā sabruka Seldžuku sultanāts: sašķēlās virknē savstarpēji naidīgos veidojumos, kas cīnījās par dominanti reģionā, bet Horezma bija viens no nopietnākajiem spēkiem. Tas ļāva horezmšahiem, neraugoties uz īslaicīgiem zaudējumiem, pastāvīgi paplašināt savus valdījumus. Pateicoties jaunizveidotajiem labi strukturētajiem valsts pārvaldes administratīvajam aparātam un bruņotajiem spēkiem, kā arī talantīgajai diplomātijai, sākot ar 1193. gadu vērojama straujš Horezmas varenības pieaugums, kas visai īsā laikā ļāva tai kļūt par dominējošo spēku Centrālāzijā. Liela nozīme bija Tekiša (Ala ad-Dunya wa ad-Din Abul Muzaffar Tekish ibn Il-Arslan, 1189-1200) laulībām ar kipčaku hana meitu, kurai pūrā līdzi nāca virkne tjurku cilšu (avoti min uranus, karlukus, ugrakus un haladžus), kas nodeva horezmšaha rīcībā lielu un ātri mobilizējamu kavalēriju. 1194. gadā Tekišs sakāva un nogalināja pēdējo seldžuku sultānu Togrulu III (Togrul ibn Arslan ibn Togrul shah), sagrābjot visas tā atlikušās zemes Persijas Irākā. Turpmākie gadi pagāja cīņās par iekaroto zemju saglabāšanu, konfliktējot gan ar Bagdādes kalifu, gan tā uzkūdītajiem kaimiņiem un ik pa brīdim apkarojot lielo vasaļu separātisma izpausmes provincēs. Pēc Tekiša nāves 1200. gadā Horezmai bija atlikuši vairs tikai trīs nopietni pretinieki: Karakitaju valsts, Gurīdu sultanāts un Bagdādes kalifs kā garīga autoritāte, horezmšaham pretendējot kļūt par "visu īstenticīgo sultānu". XII gs. beigās, kad Horezmas lielvalsts sasniedza savas varenības maksimumu, horezmšahu valdījumi veidoja milzu impēriju, kas pletās no Irākas rietumos līdz Indai austrumos, no Indijas okeāna piekrastes dienvidos līdz kipčaku stepei ziemeļos.
Armija pamatā sastāvēja no regulārās tjurku nomadu cilšu kavalērijas – vasaļu karaspēka un algotņiem, un pastāvīgi bija horezmšahu uzmanības lokā. Tā bija labi bruņota, apmācīta, ar militāro pieredzi un labiem karavadoņiem. Komplektējās pēc cilšu piederības. Arī vēlāk, valsts uzplaukuma laikā, kad armijas rindas papildināja arī citi pavalstnieki, tjurki veidoja tās kodolu. Tika ieviesta vispārēja brīvo vīriešu militārā apmācība, kas ļāva nepieciešamības gadījumā karaspēku papildināt ar visnotaļ augstvērtīgām zemessardzes vienībām. Armijas lielums svārstījās, atkarībā no konkrētā brīža vajadzībām. Varas maksimuma laikā Horezmas aktīvajā armijā bija aptuveni 400 000 jātnieku Turkestānā un Maveranahrā, 20 000 vīru liels robežapsardzes korpuss Otrarā, 10 000 Benaketā un 110 000 Samarkandā. Bez tam ievērojami spēki bija izvietoti Sidžistānā, Balhā, Džendā, Hutaljanā, Kunduzā un Jarkendā, neskaitot palīgvienības, kas nodrošināja efektīvu armijas apgādi. 1195. gadā armijas dīvāna (divan al ard) reģistros kopā ar rezervistiem bija iekļauti 170 000 jātnieki. Kad 1218. gadā horezmšahs organizēja karaspēka skati, tajā piedalījās 150 000 jātnieku un 100 000 kājnieku, neskaitot cietokšņu un pilsētu garnizonus, kas skatē nepiedalījās. Bez tam valdnieka rīcībā bija 10 000 vīru liela mameluku gvarde. Kara gadījumā tika mobilizēta arī zemessardze, kurai alga netika maksāta, karagājiena laikā tā gādāja pati par sevi, laupot. Karaspēka pārvade bija t.s. armijas dīvāna (divan al ard jeb divan al džaiš) pārziņā, ko vadīja dīvāna kungs (sahib divan al ard, sahib divan al džaiš vai arid al džaiš). Tas kontrolēja militāros lēņus (ikta), visu militārpersonu atalgojumu un apbalvojumus, karavīru reģistrāciju un nodrošināšanu ar apbruņojumu. Papildus atalgojumam, iekarotās zemes tika kā militāri lēņi tika piešķirti emīriem par dienestu.
Horezmšaha Ala ad Dina Muhamada II (Ala ad-Dunya wa ad-Din Abul-Fath Muhammad Sanjar ibn Tekish, 1200-1220) despotiskā un nesaprātīgā iekšpolitika izraisīja regulārus dumpjus lielākajās provincēs, ko nācās nežēlīgi apspiest, kas vairoja ar tā varu neapmierināto skaitu. Bez tam valsts pārvaldē nemitīgi iejaucās horezmšaha māte Terkena (Terken khatun), bieži vien atceļot valdnieka rīkojumus, atstādinot vai sodot sev netīkamus ierēdņus, un to vietā ieceļot savas kandidatūras utt., kas darīja valsts stabilitāti visai iluzoru. Savukārt lielo vasaļu militārā varenība un visai lielā neatkarība savos valdījumos mazināja centrālās varas ietekmi krīzes situācijās. 1218. gadā, kad horezmšahs pieteica karu Mongoļu impērijai, kas pēc karakitaju valsts pakļaušanas nu robežojās ar tā valdījumiem. Pirmo reizi sastapies ar spēku ziņā līdzvērtīgu pretinieku, Muhamads II nedemonstrēja ne mazākās stratēģa un valsts vadītāja spējas, nemaz nemēģinot stāties pretī iebrucējiem. 1219. gadā mongoļu armijas ielauzās tā zemēs un, nesastopot nopietnu pretestību, pamazām, vienu pēc otras ieņēma tās pilsētas un provinces. Gan pilsētas, gan lielie vasaļi cīnījās katrs par sevi, vai kapitulēja bez cīņas. Tikai pēc pa visu valsti bēguļojošā Muhamada nāves 1220. gadā, kad par horezmšahu kļuva viens no tā trim dēliem Džalals ad Dins Mankburns (alal ad-Dunya wa ad-Din Abul-Muzaffar Manguberdi ibn Muhammad, 1220-1231), tas, būdams talantīgs karavadonis, kādu laiku visai veiksmīgi pretojās mongoļiem un centās atjaunot savus valdījumus, taču līdz ar viņa nāvi 1231. gada augustā Horezmas lielvalsts de jure beidza pastāvēt.
Literatūra par šo tēmu
- Khwarezmid Empire: Khwarazm-shah Dynasty, Atsiz, Sultan Shah Of Khwarezm, Altun Tash, Il-arslan, Jalal Ad-din Mingburnu, Anushtigin Gharchai. - Books LLC, 2010 - 60 p. ISBN 9781156513583
- Ghulam Rahbani Aziz. A Short History of the Khwarazmshahs. - Pakistan Historical Society: Karachi, 1978 - 265 p.
- Shir Muhammad Mirab Munis, Muhammad Riza Mirab Agahi. Firdaws Al-iqbāl: History of Khorezm. - Brill: Leiden/Köln/Boston/London, 1999. - 718 p. ISBN 90-04-11365-7
- The Cambridge History of Iran. Vol. 5. The saljuq and mongol periods. / Ed. sir H. Bailey, P.W. Avery, C.E. Bosworth, I. Gershecitz, H.S.G. Darke - Cambridge University Press: Cambridge, 1968 (reprinted 1993, 1997, 2001) - 772 p. ISBN 0 521 06936 X
- Christopher I. Beckwith. Empires of the Silk Road: A History of Central Eurasia from the Bronze Age to the Present. - Princeton University Press: Woodstock, 2009 - 471 p. ISBN 978-0-691-13589-2
- Dabir S. Sultan Djalal ad-Din Horezmshah. - Tehran, 1977. 210 p.
- Cambridge History of Iran. Vol. 5. / red. J.A. Boyle. - Cambridge, 1968 - 763 р.
- Jackson P. Jalal ad-Din, the Mongols and the Khwarezmian Conquest Panjab and Sind. // Journal of Persian Studies. 1990. N 3-4
- Horst H. Die Staatsverwaltung der Grosselǧūqen und Ḫōrazmšāhs (1038-1231) : Eine Untersuchung nach Urkundenformularen der Zeit. - Franz Steiner Verlag: Wiesbaden, 1964, - 193 S.
- Lutz Richter-Bernburg. Zur Titulatur der Ḫwārezm-Šāhe aus der Dynastie Anūštegīns. // Archäologische Mitteilungen aus Iran und Turan, Bd. 9 - Reimer: Berlin 1976
- Johannes und Heinz Giesecke. Über die Kultur und Geschichte von Choresm. In: Das Altertum, Band 2, Heft 4, Akademie-Verlag: Berlin, 1956
- Буниятов З.М. Государство хорезмшахов-Ануштегинидов 1097-1231. - Наука: Москва, 1986 - 251 c.
- Гулямов Я. Г. История орошения Хорезма с древнейших времен до наших дней. - Издательство Академии наук Узбекской ССР: Ташкент, 1957 - 313 c.
- Мŭминов И. М. История Хорезма: с древнейших времен до наших дней. - Изд-во "Фан" Узбекской ССР: Ташкент, 1976 - 314 c.
- Ан-Насави. Жизнеописание султана Джалал ад-Дина Манкбурны / пер. З.М. Буниятова. - Баку, 1973 - 296 c.
- Бартольд В.В. Туркестан в эпоху монгольского нашествия // Бартольд В.В. Сочинения. Т. 1. - Москва, 1963 - 760 c.
- Али-Заде А.А. Хроники мусульманских государств I-VII веков хиджры. - Москва, 2004 - 444 с.
- Шагинян А.К. Армения, Азербайджан и Южный Кавказ в древности и средние века. - СПб., 2012 - 214 c.
- Тимохин Д.М. Арабо-персидские историки о битве на реке Инд между войсками Чингисхана и Джалал ад-Дина Манкбурны в 1221 году. // Иран-наме. 2008. № 2. С. 127-136.
- Тимохин Д.М. Арабо-персидские источники о хорезмшахе Джалал ад-Дине Манкбурны и его действиях в Северной Индии (1221-1224 г.). // Восточный архив. 2011. № 2. С. 4-15.
- Цулая Г.В. Джелал ад-Дин в оценке грузинской летописной традиции. // Летописи и хроники. 1980 г. - Наука: Москва, 1981
Resursi internetā par šo tēmu
- Anushtiginid Khwarazmshahs - iranologie.com
- Khwārezm-Shāh Dynasty - Encyclopædia Britannica
- Transoxiana / Sogdia / Sogdiana - www.historyfiles
