Seldžuki

Seldžuki – tjurku oguzu nomadu cilšu kopība, kas t.s. Seldžukīdu dinastijas vadībā X-XI gs. dominēja centrālāzijā. Ap 985. gadu oguzu kiniku cilts sava beka Seldžuka (Seljuk beg, ~902-1009), vadībā pameta zemes Ziemeļkaspijas stepēs un devās ar saviem lopu bariem uz dienvidiem, kur uzslēja savas teltis Sirdarjas labajā krastā, netālu no Džendas pilsētas. Tiem sekoja arī vairākas citas oguzu ciltis. Sākotnēji šo konglomerātu veidoja 24 ciltis (kiniki, bajunduri, ivas, saluri, afšari, bektili, bajati, imuri, jazgiri, kara-bulaki, alka-bulaki u.c.), vēlāk tiem pievienojās arī kipčaku u.c. tjurku klani, izveidojot t.s. seldžuku (seljuklar) ordu. Nostiprinājies Sirdarjas baseina lejtecē, kur seldžuki turpināja savu nomadisko dzīvesveidu, pamazām apgūstot arī zemkopību un vietsēdību, Seldžuks un tā tuvākie līdzgaitnieki - karadraudze un cilšu aristokrātija, - pieņēma sunnītu islamu (lielākā daļa vienkāršo seldžuku palika tengristi, kā līdz šim, un islamu pieņēma pakāpeniski, turpmāko desmitgažu gaitā). XI gs. pirmajā pusē, pēc asiņaina kara sagrāvuši Gaznevīdu lielvalsti, izveidoja t.s. Seldžuku lielvalsti.