Vācietis Jukums
Jukums Vācietis, dokumentos Joakims Vacetis (kr. Иоаким Иоакимовичь Вацетис, 1873-1938) - Krievijas impērijas armijas latviešū strēlnieku virsnieks, Sarkanās Armijas pirmais virspavēlnieks.
Dzimis 1873. gada 11.(23.) novembrī, Jaunlutriņu pagasta Jaunmuižā, Kurzemes guberņā, muižas dižkalpa (vecākā kalpa) Joakima un Līzes Vāciešu ģimenē. Mācījies Jaunmuižas un Šķēdes pagasta skolās, 1891. gadā absolvējis Goldingenas (mūsd. Kuldīga) apriņķa skolu (t.s. ministrijas skolu), paralēli mācībām strādājis sērkociņu fabrikā "Vulkāns". Pēc skolas beigšanas kā savvaļnieks iestājies Krievijas impērijas armijā, Rīgā Citadelē izvietotajā unteroficieru mācību bataljonā. Pēc neilga dienesta nosūtīts uz Viļņas kājnieku karaskolu, kuru ar izcilību absolvējis 1897. gadā. Sekoja dienests Kauņas cietokšņa garnizonā, bet 1902. gadā tika pārcelts dienēt Rīgas unteroficieru bataljonā. Bataljona sastāvā piedalījās 1905. gada revolūcijas nemieru apspiešanā (viena bataljona rota veica 13. janvāra demonstrācijas apturēšanu Daugavas malā), septembrī par labu dienestu paaugstināts par štabskapitanu. 1904. gadā apprecējās ar Margaretu (vc. Margarethe Adolphine Ottilie Kerger) – 1905. gadā piedzima meita Irēna, 1909. gadā – dēls Joakims, 1911. gadā – meita Vera.
1909. gadā absolvējis ar II šķiras diplomu prestižo Ģenerālštāba akadēmiju Pēterburgā (iestājās, izturot pretendentu konkursu, 1906. gadā). Dienējis Kauņā un Dinaburgā. 1912. gadā paaugstināts par apakšpulkvedi un pārcelts dienestā uz 102. Vjatkas kājnieku pulku kā bataljona komandieris. Pirmajā pasaules karā 1914. gada novembrī ievainots, ārstējies hospitālī līdz 1915. gada februārim. Norīkots par taktikas pasniedzēju Viļņas kājnieku karaskolā. Novembrī iecelts par 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona (vēlāk pulka) komandieri. No 1916. gada rudens – pulkvedis. Piedalījies Ziemassvētku kaujās (12.1916.) un 1917. gada janvāra kaujās Ložmetējkalnā, kaujās pie Mazās Juglas (07.-09.1917.).
Pēc Februāra revolūcijas sadarbojies ar Iskolastrelu, taču tikai tik, cik amata pienākumi prasīja. 1917. gadā visus savus spēkus veltīja savam sapnim par visu latviešu strēlnieku pulku apvienošanu vienā korpusā, taču šo projektu noraidīja gan Krievijas Pagaidu valdība (Kerenskis), gan Valsts domes latviešu deputāti (Goldmanis). Rezultātā Vācietis sāka sadarboties ar opozīcijutrešo spēku – lieliniekiem]], uz kuriem līdz tam bija raudzījies visai rezervēti.
Pēc Oktobra revolūcijas ar savu pulku nostājās lielinieku pusē, vadīja "kontrrevolucionārā" XII armijas štāba arestu, iecelts par Padomju Krievijas Revolucionārā lauka štāba Operatīvās daļas priekšnieku. 1918. gada janvāra sākumā iecelts par visu latviešu strēlnieku vienību komandieri, vadījis mēģinājumu apspiest 1. poļu korpusa dumpi, atteikšanos paklausīt lielinieku valdībai (strēlnieki ieņēma Rogačovu, kur bija korpusa štābs, bet atteicās tālāk cīnīties ar poļiem).
iecelts par 2. latviešu strēlnieku brigādes komandieri. 1918. gadā iecelts par Austrumu frontes virspavēlnieku (11.07.-28.09.). Sarkanās armijas virspavēlnieks (06.09.1918.-08.07.1919.), vienlaikus arī LSPR armijas virspavēlnieks. Padomju Krievijas Revolucionārā kara padomes loceklis (08.1919.-1921.). No 1919. gada rudens pasniedzējs Ģenerālštāba akadēmijā (vēlākā M.Frunzes Kara akadēmija), no 1927. gada profesors. 1937. gada 29. novembrī tiek arestēts kā “Latviešu fašistu organizācijas biedrs” un 1938. gada 28. jūlijā nošauts.
Apbalvojumi:
Literatūra par šo tēmu
- Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 408. lpp. ISBN 9984-00-395-7
