Herolds

Herolds (no snģerm. hariowald – "dievību doto zīmju skaidrotājs"; fr. hérault, an. herald, vc. Herold, kr. герольд) – amats: monarha vai magnāta pavadonis, arī sūtnis, ģerboņu pazinējs un skaidrotājs, heraldikas speciālists.

Pirmo reizi šis termins minēts dzejnieka Kretjēna no Truā (Chrétien de Troyes) poēmā "Ķerras bruņinieks", kas sarakstīts laikā starp 1175. un 1180. gadu, t.i. tikai trīsdesmit gadus no brīža, kad konstatējami pirmie ģerboņi, jau bijuši ļaudis, kas tos pazīst un spēj atšķirt bruņinieku pēc viņa emblēmas. Pirmais gadījums, kad avotos minēta herolda atrašanās kaujas laukā, saistās ar 1173. gadu, kaujā pie Drēnkūras Normandijā.

Heroldu priekšteči bija t.s. klaiņojošie spēlmaņi (vc. fahrende Leute, fahrendes Volk), kas iedalījušies "zēnos" (fr. garçon, vc. Garzune), "spēlmaņos" (vc. Spielleute) un krogeros (fr. croigerare). Spēlmaņi klejoja no pilsētas uz pilsētu, izklaidēdami ļaudis ar dziesmām un dejām, ar ko īsti nodarbojušies krogeri, īsti nav skaidrs, savukārt zēni specializējās, kalpojot bruņiniekiem kā ieroču nesēji u.c. sīku pienākumu veicēji. Vēl svarīgs šo kalpotāju pienākums bija saimnieka pavadīšana uz turnīriem, pretinieka izsaukšana uz cīņu, pieskaroties tā vairogam, kara sauciena izsaukšana arēnā un, galvenais, saimnieka ģerboņa slavināšana. Laika gaitā kalpojot daudziem dažādiem kungiem, apkārtklīstošo spēļmaņu atmiņā saglabājās visai daudz ziņu par ģerboņiem un dzimtām. XIII gs. šie pienākumi kļuva par pastāvīgu amatu, un heroldi jau bija sastopami visu zemes kungu galmos.

Literatūra par šo tēmu

• Lancmanis I., Heraldika. - Neputns, Rīga, 2007. – 39.-46. lpp. – ISBN 978-9984-729-93-0