Afanasjeva partizānu vienība
Pulkveža Afanasjeva partizānu vienība (Партизанский отряд полковника Афанасьева) – pamatā no Latgales iedzīvotājiem komplektēta kavalērijas vienība Latvijas neatkarības kara laikā, kas sākumā darbojās Atsevišķā Pleskavas brīvprātīgo korpusa sastāvā, pēc tam Latvijas zemessardzes sastāvā, vēlāk Ziemeļrietumu armijas sastāvā.
Vienību sāka veidot Ludzā 1918. gada oktobra vidū. Dažu dienu laikā tajā iestājās aptuveni 200 karavīri, (no tiem 22 virsnieki un 150 karavīri bija vietējie iedzīvotāji). Pašaizsardzības rotu ar naudas līdzekļiem un zirgiem atbalstīja iedzīvotāji, lielāko tiesu lielie zemes īpašnieki, bet Vācijas okupācijas spēki piešķīra vairākus simtus trofeju šauteņu un munīciju. Pēc 11. novembra revolūcijas Vācijā, tās armija pārstāja gādāt par vienību, un rota pārdislocējās uz Rēzekni. Novembra otrajā pusē par komandieri Latgales pašaizsardzības komiteja, kuras priekšlikumu veidot kopīgus bruņotos spēkus jaunā Latvijas Pagaidu valdība tikko kā bija noraidījusi, tika iecelts Ziemeļu armijas artilērijas pulkvedis M. Afanasjevs, kurš to uzņēmās pārorganizēt par t.s. partizānu eskadronu.
Vienības lielāko daļu veidoja vietējie krievi un poļi, taču pietiekami daudz bija arī latgaliešu un latviešu, piemēram, saimniecības daļas priekšnieks kapitans J. Samiņš, poručiks N. Skangalis (Skangels), štabskapitans R. Poruks, praporščiks F. Plikše u.c.
28. novembrī Afanasjeva vienība - aptuveni 300 jātnieki, - atstāja Rēzekni un devās uz Rīgu. 9. decembrī starp M. Afanasjevu un Latvijas pagaidu valdību tika noslēgts līgums, ka vienība kā "pulkveža Afanasjeva partizāni", stājās Pagaidu valdības dienestā, operatīvi pakļaujoties Latvijas zemessardzes štābam, savukārt Pagaidu valdība uzņēmās vienības apgādi. Rīgā vienības sastāvs saruka līdz 75 vīriem. Decembra beigās vienība devās uz fronti, kur veica izlūkošanu un patrulēšanu. 31. Decembrī piedalījās Rīgas aizstāvēšanas cīņās, operējot dienvidaustrumos no Inčukalna, kur notika pirmā lielā kauja starp Zemessardzi un uzbrūkošo Sarkano armiju, bet janvārī atkāpās uz Liepāju. Liepājā vienības skaitliskais sastāvs samazinājās vēl vairāk - to pameta lielākā daļa latviešu virsnieku, kā arī virkne krievu karavīru, kuri pārgāja uz firsta Līvena nodaļu. Janvāra beigās vienība ar kuģi pārcēlās uz Ziemeļigauniju, kur iekļāvās Ziemeļu armijas Atsevišķajā korpusā.
Pēc Ziemeļrietumu brīvprātīgo armijas sakāves lielākā daļa vienības personālsastāva 1920. gada martā atgriezās Latvijā.
