Ziemeļu armijas Atsevišķais korpuss

Krievijas Atsevišķais brīvprātīgo Ziemeļu armijas Atsevišķais korpuss (kr. Отдельный корпус Северной армии) jeb Ziemeļu korpuss (Северный корпус) - Krievijas pilsoņu karā pretlieliniecisko spēku brīvprātīgo vienība, militāri un apgādes ziņā pakļauta Igaunijas armijai, izveidota 1918. gada decembrī, noslēdzot līgumu starp Krievu nacionālo komiteju Helsinkos un Igaunijas Pagaidu valdību, uz sakautā Pleskavas korpusa bāzes. No 6. decembra Igaunijas militārā un saimnieciskā pakļautībā karoja pret lieliniekiem Pleskavas apriņķī, Latvijā un Igaunijā. Štāba priekšnieks ģenerālmajors Maļavins, Pleskavas korpusa (Псковский корпус) komandieris ģenerālmajors grāfs Pālens (Pahlen), aizmuguri organizēja majors Krūzenšteins. Kopā 2 strēlnieku brigādes. Komandieri:

• pulkvedis fon Neffs (von Neff)
• pulkvedis Dzerožinskis (К.К. Дзерожинский; no decembra beigām)

Aptuveni 4550 vīri ar 8000 šautenēm, 44 ložmetējiem un 30 lielgabaliem:

• 1. strēlnieku brigāde ģenerāļa Simanska vadībā:
  • 1. Pleskavas strēlnieku pulks (1-й Псковский стрелковый добровольческий полк) - aptuveni 500 vīru;
  • 2. Ostrovas strēlnieku pulks (2-й Островский добровольческий полк) - aptuveni 300-500 vīru;
  • 3. Rēzeknes strēlnieku pulks (3-й Режецкий добровольческий полк) - aptuveni 300-500 vīru;
• 2. strēlnieku brigāde, konandieris ģenerālis Arseņjevs (генерал Е.В. Арсеньев):
• 53. Volīnijas strēlnieku pulks (53-й Волынский стрелковый добровольческий полк), 150 vīru sastāvā ieradies no Kijevas apakšpulkveža Vetrenko (Ветренко, Даниил Родионович) vadībā;
• Jaroslavļas kājnieku pulks (Ярославский пехотный полк), 50 vīru sastāvā ieradies no Kijevas;
• Ārējās apsardzes komanda (Отряд внешней охраны);
• Bulak-Bulakoviča īpašā vienība;
• Bruņotā vilciena komanda (paša vilciena nebija);
• Pleskavas artilērijas pulks (Псковский артиллерийский полк; 2 artilērijas baterijas);
• Talabu arhipelāga kājnieku bataljons ritmeistara Permikina (Пермикин, Борис Сергеевич) vadībā, 150 durkļi, 2 lielgabali (vēlāk Talabas brīvprātīgo strēlnieku pulks);
• Peipusa ezera flotile (Чудская флотилия, 5 kuģīši) kapteiņa N.Neļidova (Нелидов, Дмитрий Дмитриевич) vadībā.

Tā kā korpuss praktiski netika apgādāts - atradās pastāvīgā pusbadā, bez ieročiem, apģērba un uzkabes, - tā kaujas spējas bija minimālas. 1919. gada maijā Igaunijas valdība atteicās turpmāk apgādāt korpusu, bet 19. jūnijā Atsevišķais korpuss tika oficiāli atdalīts no Igaunijas armijas un pārdēvēts par "Ziemeļu armiju", kuru 1. jūlijā pārdēvēja par Krievijas Ziemeļrietumu brīvprātīgo armiju (Русская добровольческая Северо-Западная армия), jo Arhangeļskā jau darbojās krievu Ziemeļu armija ģenerāļa Jevgeņija Millera vadībā.

Literatūra par šo tēmu

• * Pāvels Bermonts-Avalovs. Cīņā pret boļševismu. Pāvela Bermonta-Avalova atmiņas par 1919. gada notikumiem Latvijā. - Zvaigzne ABC: Rīga, 2015., 344 lpp. ISBN 978-9934-0-4847-0

---

• Родзянко А.П. Воспоминания о Северо-западной армии. - Берлин, 1921
• Смирнов К. Начало Северо-западной армии. // Белое дело. т.1 - Берлин, 1926
• Видякин Б.В. Краткая записка о возникновении Северного корпуса и дальнейшей его боевой деятельности, б.м.б.г. Хранятся з Архиве Гуверовского института. Коллекция Б.В.Геруа. Ящ.2. Папка 6

Resursi internetā par šo tēmu

• Волков С.В., Корнева Е.А., История Северо-Западной армии