Nacionālsociālisms
Nacionālsociālisms (vc. Nationalsozialismus) jeb saīsinājumā nacisms - radikālu ideju kopums Vācijā XX gs. pirmajā pusē, kas nostiprinājās tūdaļ pēc 1. pasaules kara, eklektiski apvienojot vienā kopumā XIX gs. mistiķu (Helēna Blavatska, Rūdolfs Šteinerts u.c.) rasu un antisemītiskās teorijas ar kreiso sociālekonomistu saimnieciskajām koncepcijām. Savukārt savas metodes visai brīvi pārņēma gan no labējiem fašistiem, gan no kreisajiem komunistiem, taču pasaules uzskata pamatā lika mācību par rasēm (t.s. rasu teoriju). Līdzīgi kā fašisms, noliedza ekonomisko un politisko liberālismu (savukārt valsts pastāvēšana nacismā ir otršķirīga, jo valstij ir tikai viena funkcija: rases sargāšana, lai tā var realizēties savā kultūrā). Panākumus nacisms guva ne tik daudz ar idejām, cik ar praktisko mērķu t.s. 25 punktu "pozitīvo programmu", kas balstījās uz divām pamattēzēm:
- stipras varas nodibināšana nodrošinās Vācijas ekonomisko uzplaukumu;
- stipras varas nodibināšana pasargās vācu uzņēmējus no komunisma draudiem.
Rasi izprata kā tautu uzplaukuma vai bojāejas izšķirošu faktoru, savukārt par vēstures svarīgāko virzošo spēku postulēja cīņu starp dažādām rasēm. Visai lielajā ideju juceklī nebija pat kādu konkrētu kritēriju, kas noteiktu piederību rasei, vienīgais, rases iedalīja bioloģiski un intelektuāli „vērtīgās”, „mazvērtīgās” un „nepilnvērtīgās”. Par rasi, kas vēsturiski radījusi civilizāciju kā tādu, nacisti uzskatīja "āriešus", kā dēvēja nordisko jeb Ziemeļu rasi. Pie „āriešiem” tika pieskaitītas praktiski visas Eiropas tautas, taču vācieši tika atzīti par rasiski visaugstvērtīgākajiem (citas tautas "sabojātas" ar ebreju un mazvērtīgāko rasu asiņu piejaukumu). No „nepilnvērtīgo rasu” vidus nacisti īpaši izcēla ebrejus, kurus vainoja visās iespējamās negācijās cilvēces vēsturē. 1933. gadā Vācijā pie varas nāca NSDAP, kas uzņēmās īstenot nacionālsociālisma idejas dzīvē.
Nacionālsociālisma ideoloģija kā teorija zinātni neinteresē, jo tai nav ne precīzas uzskatu sistēmas, ne arī skaidrības par savu problemātiku un tās robežām. Daudzos jautājumos tā ir plaģiāts, turklāt plaģiāts, ko veidojuši mazizglītoti ļaudis, eklektiski pielāgodami stermiņa vajadzībām atšķirīgas un bieži vien savstarpēji nesaderīgas dažādu laikmetu un atšķirīgu virzienu filozofu un publicistu koncepciju fragmentus. Jau no rašanās brīža tā vairāk vai mazāk apzināti gatavota kā apvienojošs pamats varas propagandai. Galvenie ideologi bija partijas vadonis Ādolfs Hitlers un vēlākais Vācijas propagandas ministrs Alfrēds Rozenbergs, taču vienotas nacionālsociālisma koncepcijas kā tādas arī viņiem nebija - paustās idejas ir visai pretrunīgas pat viena autora darbos (piemēram, Hitlera "Mana cīņa").
Kas raksturīgi, visplašāko atbalstu nacisms guva vidusšķiras plebejiskākajās aprindās un lumpenizētajā proletariātā, kamēr vācu intelektuālā elite un aristokrātija savā vairumā uz to raudzījās noraidoši.
