Ģenerālkapteinija

Ģenerālkapteinija jeb kapteinija (sp. Capitanía General) - teritorija spāņu un portugāļu kolonijās Amerikas kontinentā XVI-XIX gs., kuru pārvaldīja karaļa iecelts ģenerālkapteinis. De iure ietilpa kādā vicekaralistē, bet praksē parasti bija patstāvīga administratīvi teritoriālas vienība. Portugāles Brazīlija ap 1534. gadu bija sadalīta 13 ģenerālkapteinijās: Maranao, Kearā, Riograndē, Itamarakā, Pernambuko, Bahijā, Ileusā, Portosegurā, Espiritosantā, Saotomā, Saovicentē, Santamarā, Santanā. Spāņu valdījumos zināmākās kapteinijas bija: Puertoriko (1580.), Jaunspānija (1524. g., vicekaraliste no 1535. g.), Peru (1528. g., vicekaraliste no 1542. g.), Sandomingo (1540.), Čīle (1541.), Gvatemala (150. g., ģenerālkapteinija no 1609. g.), Jukutana (1564.), Filipīnas (1565.), Jaunā Granāda (1563. g., vicekaraliste no 1717. g.), Kuba (1764.), Venecuēla (1777.).

Nosaukums citās valodās:

• vāciski: Generalkapitanat, arī Kapitanat
• angliski: Captaincy General, arī Captaincy
• franciski: Capitainerie generale, arī Capitainerie

Literatūra

• Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 74. lpp.