Ķīniešu filosofija

Ķīniešu filosofija - Ķīnas teritorijā dzīvojušo domātāju un filosofijas skolu koncepcijas un idejas kā šim reģionam un civilizācijai raksturīgs pasaules skatījums. Sāka veidoties I g.tk. p.m.ē. sākumā. Jau VIII-V gs. p.m.ē. bija visai plaši izplatīta mācība par piecām dabas "stihijām" jeb pirmelementiem. Šo piecu "pirmpamatu" - ūdens, uguns, metāla, koka un zemes, - kombinācijas veido apkārtējo pasauli un visu parādību un lietu daudzveidīgumu. Atkarībā no domas virziena, šis "pirmpamatu" sadalījums varēja mainīties. "Pārmaiņu grāmatā" (Idzin) nosaukti jau astoņi "pirmpamati", kuru mijiedarbībā rodas dažādās īstenibas situācijas, taču savos pamatos tā ir neskaidru minējumu pilns teksts (tikai vēlāk to sāka interpretēt filosofiski). "Pārmaiņu grāmatas" tēli un simbolika visai stipri ietekmēja Ķīnas filosofijas tālāko attīstību. Tajā pašā laikā veidojās galvenie principi mācībai par pretējiem un savstarpēji saistītiem spēkiem "jan" un "iņ", kuru mijiedarbību uzskatīja par dabā notiekošo procesu cēloni. Šie spēki bija gaismas un tumsas, pozitīvā un negatīvā, vīrišķā un sievišķā dabas principu simboli. V-III gs. p.m.ē. pakāpeniski izveidojās galvenās filosofu skolas.

Literatūra par šo tēmu

• Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 225.-227. lpp.