Kapitālisms
Kapitālisms (angl. capitalism, vāc. Kapitalismus, kr. капитализм) - sabiedriska iekārta, kurā sociālās attiecības ir pakļautas privātā kapitāla[1] vairošanas interesēm – vai arī tā – kurā sabiedrisko attiecību politika (mērķtiecīga procesu virzība) ir vērsta uz kapitāla vairošanu, t.i. industriālās tirgus ekonomikas un sociāli politiskās sistēma (apzīmējums literatūrā ieviesies kopš XIX gs. otrās puses). Iekārta, kurā pamatvērtība ir kapitāls, un indivīda vietu sabiedrības hierarhijā nosaka tas, cik liels ir viņa individuālais kapitāls. Ideoloģijas pamatā ir Ādama Smita hipotēze par tirgus “neredzamo roku”, kurai darbojoties, kapitālisms brīnišķīgi noregulē pats sevi un pārvar jebkuru krīzi bez valsts varas iejaukšanās. Kapitālisms paver sabiedrībai milzīgas izaugsmes iespējas. Iekšējā dinamika un spēja nodrošināt preču pārpilnību to padara ļoti pievilcīgu plašām iedzīvotāju masām. Savas pozīcijas kapitālisms stiprina arī tādējādi, ka pakļauj sev politisko varu un militārās struktūras. Moderno tehnoloģiju ieviešana un to izplatīšanās spēcīgi sekmē un paātrina pasaules valstu hierarhizāciju. Izdalās trīs līmeņu valstis: centrālās, perifērās un vidēja tipa – pusperifērās. Kapitālisms radās Rietumeiropas vadošajās valstīs (tās veido centru). Laika gaitā tas sasniedz pusperifērijas un perifērijas. Arī tās tiek „iejūgtas” pasaules kapitālisma sistēmā, bet tikai kā „piejūga”, t.i., līdzās stāvošas valstis, kas nenosaka virzību uz priekšu. Arvien samazinās to valstu skaits, kas nav iekļāvušās pasaules kapitālisma sistēmas orbītā.
- Marksisms-ļeņinisms (oficiālā valsts ideoloģija PSRS) to definēja kā: "Sabiedriski ekonomiska formācija, kas nomainīja feodālismu. Kapitālisma pamatā ir ražošanas līdzekļu privātīpašums un algota darba ekspluatācija. Kapitālistiskās ražošanas pamatlikums ir virsvērtības iegūšana. Kapitālismu raksturo ražošanas anarhija, hronisks bezdarbs, masu nabadzība, kari. Kapitālisma galvenā pretruna - pretruna starp darba sabiedrisko raksturu un privātkapitālistisko piesavināšanaš formu - izpaužas kapitālistiskās sabiedrības galveno šķiru - proletariāta un buržuāzijas antagonismā. (..) Kapitālistiskās bāzes virsbūves galvenie elementi ir politiskie un juridiskie institūti un buržuāziskās ideoloģijas sistēma. Kapitālisma ideologu sludināto formālo politisko vienlīdzību nepieļauj pastāvošā ekonomiskā nevienlīdzība, arī visa valsts mašīna ir pielāgota tam, lai neļautu darbaļaudīm reāli piedalīties politiskajā dzīvē. Kapitālisms radās XVI gs., un tam bija progresīva nozīme sabiedrības attīstībā, jo tas nodrošināja daudz augstāku darba ražīgumu nekā feodālismā. XIX un XX gs. mijā kapitālisma attīstībā sākās augstākā ,pēdējā stadija - imperiālisms, ko raksturo monopolu un finanšu oligarhijas kundzība. Šajā stadijā plaši izplatījās valsts monopolistiskais kapitālisms, kas nedzirdēti pastiprināja militārismu un monopolu varenību savienoja ar valsts varu. Pirmais Pasaules karš ievadīja kapitālisma vispārējās krīzes sākšanos."[2]
Skat. arī: Imperiālisms, Pasaules sistēmas teorija
Atsauces un paskaidrojumi
- ↑ Kapitāls ir ražošanas līdzekļi, finanšu kapitāls, nekustamais īpašums - vērtība, kura mijiedarbībā ar citām vērtībām var dot tādu šīs vērtības pieaugumu, kurš ir transformējams citās vērtībās, t.i. vērtība, kuru var pirkt un pārdot.
- ↑ Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 192.-194. lpp.
Literatūra par šo tēmu
- Vēbers Makss. Protestantiskā ētika un kapitālisma gars. - LU FSI: Rīga, 2004., 303 lpp.
- Milton Friedman. Capitalism and Freedom. - University of Chicago, 1982
- Mark Obrinsky. Profit Theory and Capitalism. - University of Pennsylvania Press: Philadelphia, 1983
- Harvey David. The Political-Economic Transformation of Late Twentieth Century Capitalism. - Blackwell Publishers: Cambridge, 1990, ISBN 0-631-16294-1
- Hayek Friedrich A. The Pure Theory of Capital. - University of Chicago Press: Chicago, 1975, ISBN 0-226-32081-2
- Hayek Friedrich A. Capitalism and the Historians. - University of Chicago Press: Chicago, 1963
- Josephson Matthew. The Money Lords; the great finance capitalists, 1925-1950. - Weybright and Talley: New York, 1972
- Reisman George. Capitalism: A Treatise on Economics. - Jameson Books: Ottawa, Illinois, 1996, ISBN 0-915463-73-3
- Resnick Stephen. Knowledge & Class: a Marxian critique of political economy. - University of Chicago Press: Chicago, 1987
- Seldon Arthur. Capitalism: A Condensed Version. - Institute of Economic Affairs: London, 2007
- De Soto Hernando. The Mystery of Capital: Why Capitalism Triumphs in the West and Fails Everywhere Else. - Basic Books: New York, 2000, ISBN 0-465-01614-6
Resursi internetā par šo tēmu
- Kas vainas kapitālismam?
- Karnīte R. Vai ir vērts ielūkoties nākotnē? (finanšu kapitālisms) // Latvijas vēstnesis. 19. augusts (2009.)
- Stelps P. Ražošanas līdzekļu, ekvivalentu vai kultūras kapitālisms?
- Kreņģelis F. Kooperācijas pamata jēdzieni. // Zemgales balss. 13.02.1931. (.pdf)
- Valsts eshatoloģija (.doc)
- Kokins G. Nokaltusī roka. // Rīgas laiks.
- Slavojs Žižeks. Pretošanās ir padošanās. // satori.lv
- Intervija ar sociologu Imanuelu Valleršteinu. (Saīsināti no Latvijas radio žurnālista D.Melbikša intervijas)
- Robert Nozick. Why Do Intellectuals Oppose Capitalism?
- Raghuram G. Rajan, Luigi Zingales. Making Capitalism Work for Everyone (.pdf)
- The Marxists Internet Archive (online library of Marxist writers)
- Christian Bacher. Capitalism, Ethics and the Paradoxon of Self-exploitation.
- Ellen Meiksins Wood. The origin of capitalism: a longer view.
