Kapitālisma vispārējā krīze

Kapitālisma vispārējā krīze - PSRS ideoloģiskajā sistēmā lietots jēdziens: "pasaules kapitālistiskās sistēmas vispusīga krīze, kas aptver gan ekonomisko iekārtu, gan valsts iekārtu, gan arī politiku, ideoloģiju un visas citas mūsdienu buržuāziskās sabiedrības dzīves nozares". Kapitālisma vispārējās krīzes galvenā iezīme bija pasaules sašķelšanās divās pretējās sistēmās: kapitālistiskajā un sociālistiskajā. "Arvien jaunu zemju atkrišana no kapitālisma; imperiālisma pozīciju vājināšanās ekonomiskajā sacensībā ar sociālismu; imperiālisma koloniālās sistēmas sairšana; imperiālisma pretrunu saasināšanās, valsts monopolistiskajam kapitālismam attīstoties un militārismam pieaugot; kapitālistiskās ekonomikas iekšējās nestabilitātes un trūdēšanas pastiprināšanās, kas izpaužas kapitālisma augošā nespējā pilnīgi izmantot ražošanas spēkus (gausi ražošanas attīstības tempi, periodiskas krīzes, ražošanas jaudu pastāvīga nepilnīga noslogošana, hronisks bezdarbs); darba un kapitāla savstarpējās cīņas pastiprināšanās; pasaules kapitālistiskās saimniecības pretrunu krasa saasināšanās; nepieredzēta politiskās reakcijas pastiprināšanās visās sfērās, atteikšanās no buržuāziskajām brīvībām un fašistisku, tirānisku režīmu nodibināšana vairākās zemēs; dziļa buržuāziskās politikas un ideoloģijas krīze - tās visas ir parādības, kurās izpaužas kapitālisma vispārējā krīze." (PSKP Programma, 23.-24. lpp.) Kapitālisma vispārējā krīze tika iedalīta vairākos posmos: 1) pēc 1. Pasaules kara (Krievijas boļševizācija un PSRS izveidošanās); 2) 2. Pasaules kara laikā (PSRS ietekmes sfēras palielināšanās, sociālistisko satelītvalstu izveidošanās, veidojot pasaules sociālisma sistēmu); 3) XX gs. 50. gadu otrajā pusē (2 alternatīvu sociāli politisku sistēmu sāncensība, koloniālās sistēmas sabrukums).

Literatūra par šo tēmu

• Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 192. lpp.