Advokāts

Advokāts (lat. advocatus no lat. advocare - "saukt palīgā", vāc. Rechtsanwalt, kr. адвокат) - pilnvarotais tiesu lietās, aizstāvis tiesā, padomdevējs tieslietās.

Amats parādījās Romas republikas laikā. Impērijas laikā izveidojās slēgta advokātu kolēģija (corpus togatorum), kuru kontrolēja valsts ierēdņi un kurā varēja iestāties, pārbaudījumos apliecinot savas zināšanas tiesībās. Franku valstī advokāti galvenokārt pārstāvēja Baznīcas intereses un strādāja tās uzdevumā, cieši saistīti ar garīdzniecību. Kopš XIII gs. advokāti dalījās atornejos (fr. avocat, angl. attorneys), kuri sagatavoja tiesas procesam nepieciešamos dokumentus un sniedza juridisko palīdzību līdz tiesas sēdei, un baristeros (fr. avoué, angl. barristers), kuri tiesas procesā mutiski pārstāvēja un aizstāvēja savus klientus un gādāja par tiesai nepieciešamajiem dokumentiem. Vācu zemēs advokāts kā brīva profesija nostiprinājās XV gs., kad tie sāka pārstāvēt zemes gungus un ierēdņus karaļa priekšā, garīdzniecību un pilsētas tiesā, kā arī sāka pildīt aizbildņu funkcijas. XVIII-XIX gs. mijā tā vācu zemeš pārstāja būt brīva profesija un advokātu pienākumus sāka pildīt valsts ierēdņi.

Krievijas impērijā advokāta amatu (поверенный) ieviesa ar 1864. gada tiesu reformu. Bija zvērināti advokāti, kuri bija tiesīgi uzstāties jebkurā impērijas tiesā, un privātadvokāti (konsultanti, lielāko tiesu bez speciālās izglītības). Apvienoti profesionālās korporācijās. KSFPR advokāta amats tika likvidēts (1917.-1922.) un tā funkcijas varēja pildīt jebkurš pilntiesīgs pilsonis. Pēc amata atjaunošanas tā pamatuzdevums bija pilsoņu interešu pārstāvēšana tiesā un juridiskās palīdzības sniegšana. Advokāti tika organizēti kolēģijās un darbu advokatūrā nedrīkstēja apvienot ar darbu valsts uzņēmumos vai iestādēs. Sākotnēji advokātu kolēģijas tika organizētas justīcijas nodaļās guberņās, bet vēlāk, izveidojoties PSRS, tika izveidota juridisko konsultāciju sistēma.

Literatūra par šo tēmu

• Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 116.-117. lpp.