Notārs

Notārs (no lat. notarius - "rakstvedis, sekretārsā", angl. notary, vāc. Notar, kr. нотариус) - amatpersona, kuras uzdevums ir izveidot, apliecināt un apstiprināt juridiskus aktus, lai piešķirtu tiem publisku ticamību (publica fides).

Romas republikā šīs funkcijas pildīja tabelijs. Pēc Rietumromas impērijas sabrukuma notāri apkalpoja Baznīcu. Franku valstī VIII gs. to pienākumu loks paplašinājās. XII gs. amats izplatījās visā Rietumeiropā, pie tam dažās zemēs notāriem bija zināmas tiesu varas funkcijas. Jaunajos laikos notāru funkcijas tika paplašinātas ar dokumentu, naudas, vērtspapīru glabāšanu u.c. pienākumiem.

Krievijas impērijā šo amatu ieviesa ar 1866. gada 14. aprīļa Notariāta likumu. Pēc padomju varas nodibināšanas 1917. gadā amatu likvidēja, bet funkcijas pārņēma vietējās padomes. 1922. gadā amatu atjaunoja.

Literatūra par šo tēmu

• Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 117. lpp.