Ulmaņa režīms
Ulmaņa režīms - apzīmējums politiskajai sistēmai Latvijas Republikā laikā no 1934. gada maija līdz 1940. gada jūnijam, kad valstī pastāvēja K.Ulmaņa ieviestā autoritārā pārvaldes sistēma. 1936. gadā K.Ulmanis pasludināja sevi par Valsts prezidentu. Ar 1940. gada 23. aprīļa likumu, kas stājās spēkā 1940. gada 15. maijā, Kārlis Ulmanis kļuva ne tikai bruņoto spēku, bet visas valsts aizsardzības augstākais "vadonis", pārņemot visu dzīvā spēka un materiālos resursus un vienpersoniski lemjot par valsts attīstību.
Pec ārkārtas stāvokļa pasludināšanas (kas formāli pastāvēja līdz 1938. gadam) tika apturēta Satversmes darbība un atlaista Saeima, bet likumdošanas funkcijas Satversmes 81. panta kartībā uzņēmās Ministru kabinets. Aizliedza visas 103 politiskās partijas (Saeimā bija pārstāvēta 21 partija) un izformēja pašvaldības. Tika pārvalstiskotas pašvaldības, atceļot pilsētu galvas, valžu un revīzijas komisiju locekļus. Šīs amatpersonas aizstāja ar iekšlietu ministra ieceltiem cilvēkiem, no kurām atbildību prasīja valdības institūcijas, ne vairs vēlētāji. Arestēja Saeimas priekšsēdētāju Dr. Paulu Kalniņu, visu LSDSP frakciju, pat desmit pilsoniskos deputātus un aptuveni 2000 sociāldemokrātu. 369 aktīvu sociāldemokrātu u.c. partiju aktīvistu nonāca Liepājas koncentrācijas nometnē. Partejiskās piederības dēļ darbu zaudēja daudzi valsts ierēdņi, pašvaldību darbinieki, skolotāji. Aizliedza pulcēšanās un vārda brīvības. Likvidēja virkni sabiedrisko organizāciju, preses izdevumu, kā arī nevalstiskās izglītības iestādes, piemēram, Rīgas Tautas augstskolu. Slēdza arodbiedrības un likvidēja lielāko daļu biedrību un apvienību. Ar 1935. gada likumu par Tirdzniecības un rūpniecības kameras un Amatniecības kameras izveidošanu ieviesa pēc Itālijas parauga valsts ekonomikā korporatīvo sistēmu sistēmu tautsaimniecības organizēšanā un pārvaldē. Tika ierobežota individuālā uzņēmējdarbība - pamatā baltvācu, krievu un ebreju rūpnieku un tirgotāju, - aizbildinoties ar slikti funkcionējošu uzņēmumu likvidāciju, valsts vara piespiedu kārtā (izmantojot tiešus draudus, administratīvu un politisku spiedienu) nacionalizēja daudzas privātās bankas, eksporta un importa aģentūras, pārveidojot tos par valsts uzņēmumiem. Arī atlikušos privātuzņēmumus stingri kontroleja atbilstošās kameras. Valdība diktēja, ko un cik jāražo, un kā to labāk darīt.
