Renesanse
Renesanse ("atdzimšana") - antīko zinātņu un mākslu atdzimšanas vilnis Rietumeiropā XIII-XVI gs., kas notika nevis vienā, bet visās valstīs, un katra valsts individuāli pārdzīvoja tāsīpašo Renesansi - gan hronoloģiski, gan pēc būtības. Bija, piemēram, itāļu Renesanse un bija Ziemeļu Renesanse. Viennozīmīgas un vispārpieņemtas šī procesa definīcijas nav. Jebkurš Renesanses tradicionālais raksturojums ir šablonisks un vienpusīgs, pilns ar nekritiskiem aizspriedumiem. Piemēram, neskaidrs ijau ir tas, no kāda aspekta Renesansē tika "atjaunots antīkais" un pārāk nekonkrēta ir tēze, ka brīdī, kad Atdzimšanas laikmeta cilvēks noraidīja viduslaiku pamatu, antīkais bija kā zeme zem kājām., jo antīkajā mantojumā bez pasaulīgā bija arīļoti daudz sakrālā, bet Atdzimšanas laika cilvēks dažā ziņā patiešām attālinājās no viduslaikiem, tomēr citā ziņā nepavisam neattālinājās. Bieži literatūrā tiek uzsvērts, ka Renesanse pretstatā viduslaiku kultūrai bija laicīga kultūra un pasaules uzskats, kas balstījās vienīgi uz cilvēka pasaulīgajām tieksmēm. No vienas puses, patiesi neviens cits Eiropas kultūras laikmets nebija piesātināts ar tik lielu pret baznīcu vērstu darbu un atsevišķu izteikumu daudzumu. Taču, ja nopietni un pilnībā ievēro to, kas tika rakstīts un domāts šī, izrādās, ka Renesanse nepavisam nebija gluži laicīgs pasaules uzskats. Atdzimšanas laika cilvēki pārsteidzošā kārtā spēja apvienot cēlākās, visgarīgākās, bieži vien platoniskas un neoplatoniskas idejas ar tik dzīvespriecīgu, dzīvi apliecinošu, jautru un rotaļīgu garastāvokli, ko citādi kā par pasaulīgu vai pat vulgāru nenosauksi. Piemēram, Platona akadēmija Florencē harmoniski apvienoja neoplatonismu ar ideju bezrūpīgo, plašo un reizēm rotaļīgo noskaņojumu. Ja Renesansi izprot šauri pasaulīgā nozīmē, nav saprotams ne tikai tas, kā jāraksturo kardināls Kūzas Nikolajs, bet arī, kā jāvērtē Dižrenesanses traģiskie motīvi un kā saprast Džordāno Bruno, kurš par spīti savai pret baznīcu vērstajai nostājai (par to viņš tika sodīts) pavisam noteikti bija noskaņots cēli un garīgi, turklāt tieši un burtiski balstījās uz neoplatonismu. Pie tam visas vadošās Renesanses personas saglabāja ciešas saites ar katolisko baznīcu (daudzi Atdzimšanas estētiķi, kā jau mēs zinām, bija katoļu baznīcas garīdznieki), savukārt protestantisms bija gan atkrišana no Baznīcas un pāvesta varas, gan ar savu skaistā un dzīvespriecīgā noliegumu sava veida "antirenesanse". Visai pavirša ir arī Atdzimšanas reducēšana uz cilvēka personības vai indivīda izvirzīšanos, uz kaut kādu progresīvu tendenci, uz humānismu un pat reālismu iepretim viduslaiku sastingumam. Šādi raksturojumi, protams, ir pareizi un neapstrīdami. Taču reti kuram ir skaidrība par to, kas, piemēram, ir tas pats humānisms vai kas ir reālisms. Reālismam taču ir neskaitāmi daudz paveidu. Kurš viduslaiku rakstnieks vai mākslinieks, pat ja pievērsās vienīgi reliģiskai tematikai, neuzskatīja sevi par īstu un patiesu reālistu? Renesansei parasti pieskaita arī tādas parādības kā Kopernika heliocentrisko sistēmu vai Bruno mācību par pasauļu bezgalību. Taču tad rodas būtiska pretrunas: ja Renesansi saprot kā cilvēka personības izvirzīšanos priekšplānā, jo Koperniks un Bruno mūsu planētu pārvērta par nenozīmīgu smilšu graudiņu bezgalīgajā Visumā. Tātad cilvēciskā personība, kas apdzīvo šo „smilšu graudiņu”, kļuva pilnīgi nenozīmīga. Protams, ja to apskata vien terminoloģiski, nekas netraucē Kopernika un Bruno astronomiju vai Galileja un Keplera mehāniku uzlūkot par Renesansi. Taču tādā gadījumā ne Kūzas Nikolajs, nedz Marsilio Fičīno, nedz Piko della Mirandola, nedz Lorenco Valla vairs nebūs pieskaitāmi Renesansei un Dantes laikmetu nevarēs dēvēt par protorenesansi. Iespējams gan vienu, gan otru saukt par Renesansi, taču tad Renesanse, acīmredzot, vairs neizskatīsies kā laikmets, kurā vētraini attīstītās patstāvīga cilvēka personība. Līdz ar to Renesansi jāsaprot ne tikai kā cilvēka individuālā pašapliecinājuma stihiju, kas virzīta pret viduslaikiem raksturīgo pārpasaulīgās dievišķās personas absolutizāciju, bet kopsakarā ar šī individuālisma paškritiku. Privātā uzņēmējdarbība Renesanses laikmetā, pietiekami sašūpojot feodālās attiecības, vēl nebija nonākusi pie absolūta individuālisma, taču jau būvēja kultūru uz atsevišķas cilvēciskās personības neatkarības gan no viduslaiku absolūtā personālisma, gan arī no antīkā kosmoloģisma pamata, turklāt brīva no tai sekojošā metafiziski attīstītā subjektīvisma. Izsakoties skaidrāk, Atdzimšanas kultūras tips balstās uz antīko un viduslaiku absolūto vērtību pārvēršanu par pašpietiekamam vērojumam pakļautu klātesamību, kas spēj atbrīvot cilvēka personību patvaļīgam un pilnīgi patstāvīgam pašapliecinājumam. Antīkā mitoloģija un viduslaiku teoloģija, pašas par sevi paliekot neskartas, Renesanses laikmetā tiek izmantotas to subjektīvās imanences apjomā un loģiskas vai estētiskas savrupināmības aspektā. Renesanse bija kāestētiskas uztveres laikmets, kā cēlā gara laikmets, kas ar vislielāko cieņu izturas gan pret antīko mantojumu, gan pret viduslaikiem, lai arī neuzskata to substanciālu atzīšanu par obligātu, turklāt ar visdziļāko cieņu izturas pret eksaktajām zinātnēm un pat pret materiālismu, taču bez tam piemītošā „necilvēciskā” mehānicisma pielūgsmes, kas tik bieži parādījās pēcrenesanses attīstības periodos. Atdzimšanas darbinieki, kurus parasti piemin kā humānistus, gandrīz vienmēr ir konsekventi platoniķi, taču ar liberāli individuālistiskiem un brīvdomīgiem secinājumiem zinātnē, morālē un sabiedriski politiskajā teorijā, turklāt bieži ar antiklerikāliem uzskatiem, taču priekšplānā izvirzot agrīnās kristietības vienkāršību.
Iespējams, visspilgtākais Atdzimšanas sadzīves tips bija jautrā un vieglprātīgā, dziļā un mākslinieciski skaisti izpaustā kopdzīvošana, par ko mums vēsta Florences Platona akadēmijas XV gs. beigu dokumenti. Tajos pieminēti turnīri, balles, karnevāli, svinīgas iebraukšanas, dzīres un ikdienišķa vasarīga laika pavadīšana, vasarnīcu dzīve, ziedu, dzejoļu un madrigālu apmaiņas dažādie jaukumi, nepiespiestība un grācija kā ikdienas dzīvē, tā zinātnē, daiļrunībā un mākslā vispār, sarakste, pastaigas, mīlas pilna draudzība, artistiska itāļu, grieķu, latīņu un citu valodu pārvaldīšana, domas skaistuma dievināšana un aizraušanās kā ar reliģiju, tā arī ar visu laiku un tautu literatūru. Par citu un arī svarīgu tieši Atdzimšanas, turklāt pārsvarā platoniskas sadzīves piemēru var kalpot Baltazara Kastiljones traktāts „Galminieks” (1514.-1518.), kurā ilustrētas tā laika labi audzinātam cilvēkam nepieciešamasīpašības: prasme skaisti paukoties ar špagām, graciozi jāt ar zirgu, izmeklēti dejot, vienmēr patīkami un laipni runāt un pat kā oratoram mācēt izsmalcināti uzrunāt citus, apieties ar mūzikas instrumentiem, nekad nebūt samākslotam, vienmēr vienkāršam un nepiespiestam, līdzīkstīm (dziļumiem) laicīgam un dvēseles dziļumos ticīgam. Šis traktāts beidzas ar panegiriku Amoram, visu labumu un visu baudu devējam, ieskaitot dvēseles glābiņu, ar panegiriku, protams, tīri platoniskā stilā. Arī šeit, ne mazāk kā florenciešiem, notiek pilnīga neoplatonisma un humānisma, reliģiskās ticības (reizē ar mācību par dvēseles glābiņu) un absolūti pasaulīga dzīves apliecinājuma, kā arī vistīrākās platonisma estētikas un jebkādu iespējamo laicīgo izdaiļojumu un pasaulīgo dzīves vērtību, turklāt spoži pasaulīgo dzīves vērtību pilnīga saplūsme.
