Bruno Džordano

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Džordano Bruno

Džordano Bruno, īstajā vārdā Filips Bruno (Filippo Bruno, alias Giordano Bruno, 1548.-1600.), dēvēts arī par nolanieti – domātājs panteists, dominikāņu mūks-atkritējs, okultists, dzejnieks, dramaturgs. Pats sevi uzskatīja par filozofu, kabalistu, hermeneitiķi un ētikas reformatoru.[1]

Dzimis 1548. gadā Neapoles karalistē, Nolā (Kampānijas provincē), mazpilsētā netālu no Neapoles. Tēvs Džovanni Bruno – demobilizējiess landsknehts; māte Fraulisa Savolina, - zemniece. No 11 līdz 14 gadu vecumam mācījies Neapolē, sava tēvoča mācību pansionātā lasīt, rakstīt, loģikas pamatus. 15 gadu vecumā, iestājās sv. Dominika klosterī (dominikāņu ordenis), un pēc gada kļuva par pilntiesīgu mūku ar vārdu Džordano (lat. Jordanus). Klosterī apguva teoloģijas, filozofijas un latīņu valodas pamatus. 1572. gadā iesvētīts un pārcelts kalpot uz netālo sv. Bortolomeja klosteri. 1576. gadā pameta klosteri un uzsāka klaiņot pa Ziemeļitāliju (1576.-1577.), iztiku pelnīdams kā gramatikas privātskolotājs. 1577.-1578. gados klejojis pa Šveici, tad Franciju, piepelnījies kā lektors klasiskās izglītības pamatos, lasījis lekcijas par maģiju un alķīmiju. 1583.-1585. gadus pavadījis Anglijas karalistē.[2] Glābjoties no apsūdzības melnajā maģijā, Bruno nācās 1585. gadā pamest Angliju, vispirms ierodoties atkal Francijā (1585.-1586.), bet pēc tam uz vācu zemēm (1586.-1589.), Maincu, Visbādeni, Marburgu. 1588. gada pavasarī viņš devās uz Prāgu, kur imperatora Rūdolfa II galmā tika laipni uzņemti visi alķīmiķi, astrologi, magi u.c. „slepeno zināšanu“ adepti. Pēc pusgada Bruno Prāgu pameta, dodoties uz Ziemeļvāciju - Helmštati, - tad uz Frankfurti pie Mainas. Pēc tam uz Cīrihi, kur pelnīja iztiku pasniegdams privātstundas alķīmijā un metafizikā. 1591. gadā, lai izbēgtu no sārta,Bruno atgriezās Itālijā, Venēcijas republikā. 1592. gada 23. maijā Bruno tika arestēts. 1600. gada janvārī sv. inkvizīcija atzina viņu par herētiķi, magu un mūka zvēresta lauzēju[3], nododot laicīgās tiesas rokās, kas tam kā melnās maģijas piekopējam piesprieda nāvessodu uz sārta. Džordano Bruno mira 17. februārī Romā, Ziedu laukumā (it. Campo de' Fiori). 1603. gada 7. augustā Džordano Bruno sacerējumus iekļāva „Nerekomendējamo grāmatu indeksā“.

Nav zināms neviens Džordano Bruno veikts atklājums, jaunas aprēķinu metodes vai filozofiskas koncepcijas. Spriežot pēc darbu satura, vāji orientējās elementārajā ģeometrijā, nemaz nerunājot par optiku un astronomiju. Visas Bruno darbības pamatā ir vinterese par maģiju, kas viņam šķita kā visu zinātņu apkopojums.

Džordano Bruno jau var pieskaitīt Apgaismības laika natūrfilozofijas aizsācējiem. Šajā virzienā pieņemts traktēt, piemēram, viņa idejas par iespējamām dzīvām būtnēm citās pasaulēs, Dieva pielīdzināšanu dabai un dzīvībai kā tādai. Apcerējums „Ideju ēnas“, kas balstās uz Raimunda Lullija „dižo mākslu“, ir viens no nedaudzajiem Bruno darbiem, kurā viņš savas idejas izklāsta sev neraksturīgi skaidri un labā latīņu valodā. Viscaur dominē doma, ka galvenais ir intuitīva izpratne un augstāku spēku apgūšana, nevis fakti un aprēķini.

Vērojumam arī ir divi veidi: „Jebkura mīlestība rodas vērojuma dēļ: inteligiblā mīlestība – prāta vērojuma ceļā, sensiblā mīlestība – jutekliska vērojuma ceļā.” Tāpēc mīlestība ir īstens redzējums, bet augstākā mīlestība, būdama dievišķa, virzās uz inteligiblo priekšmetu. Citviet Bruno runā par trīs intelekta tipiem: tīro jeb debešķīgo, dēmonisko jeb heroisko un zemāko – cilvēcisko. Ja jau viss ir apgarots un vispārējais apgarojums ir pati dievība, tad skaidrs, ka pareiza tieksme pēcķermeņa ir tieksme uz dievību, bet pareiza tieksme uz dievību obligāti ir arī tieksme pēc ķermeņa, taču tas nozīmē, ka arī pēc dvēseles, jo dvēsele nav atdalāma noķermeņa, un pēc tīrā saprāta, kas līdzīgi nav atdalāms ne no ķermeņa, ne no dvēseles, ne no kosmosa. Panteistiski traktētam principam „viss visā” ir izšķiroša nozīme izsmeļošai heroiskā entuziasma būtības izpratnei. Dievs ir mīlestības, kas izgaismojas heroiskajā entuziasmā, bezgalīgais mērķis. Taču tā, būdama saistīta ķermenī, transformēti sevī glabā visas ķermeniskās mokas. Heroiskais entuziasms un tā pamatā esošā mīlestība uz bezgalīgo, pēc Bruno domām, nostāda mīlošo ārpus pasaules. Bruno spriedumi par dvēseli kā ķermeni organizējošo formu nepavisam nav mācība par dvēseles primātu pār ķermeni. Tā esot dabiska nepieciešamo kategoriju hierarhija - neoplatoniska, - un atbilstoši šādai hierarhijai ķermenis, lai arī atsevišķi uzskatāms kā zemāks par atsevišķi aplūkotu dvēseli, taču dvēselei nepieciešams kā tās īstenojums, gluži kā dvēsele nepieciešama ķermenim kā tā formveides princips.

Bruno postulē seno pitagorisko mācību par dvēseļu pārceļošanu, kā arī mācību par deviņām kosmiskajām sfērām. Daudz rakstīja par seno ēģiptiešu "slepenajām zināšanām" un vispārcilvēciskās ētikas vienoto likumu, kuru atklājuši tie paši senie ēģiptieši. Plaši kritizēja ebrejus, ka tie šo ētiku un slepenās zintis degradējuši, būdami visa ļaunā iemiesojums.

Bruno proponēto ideju ietekme uz sabiedrību ir nenoliedzama: tās vēlākos gadsimtos sastopam gandrīz vai vai visās Eiropas okultistu organizācijās, sākot no iluminātiem un rozenkreiceriem, un beidzot ar teozofiem, Tules biedrību un scientoloģiju. XIX-XX gs. marksistiskajā un ateistiskajā literatūrā ideoloģisku apsvērumu dēļ – propagandas nolūkos tika glorificētas visas personas, kuras bija konfliktējušas ar katoļu Baznīcu, - bija pieņemts traktēt Džordano Bruno kā vienu no pirmajiem materiālistiem, natūrfilozofiem un dialektiķiem. Lielāko tiesu sarakstījis antiklerikālas vai pret zinātni vērstas lugas un pamfletus, kā arī okultismam un cilvēka esībai veltītas pārdomas.

Darbi

  • „Par cēloni, sākumu un vienoto” (De la causa, principio e uno. 1584.)
  • „Par visuma bezgalību un pasaulēm” (De l'infinito , universo e mondi. 1584.)
  • „Svečturis“ (Il Candelaio. 1582.)
  • „Ideju ēnas“ (De umbris idearum. 1583.)
  • „Trīsdesmit zīmogu skaidrojums“ (Explicatio triginta sigillorum. 1583.)
  • “Lielā gavēņa pirmās dienas vakarēšana“ (La Cena de ie ceneri. 1584.)
  • “Par visa sākuma iemeslu un vienoto“ (De la Causa, Principio et Uno. 1584.)
  • “Par bezgalīgo, visumu un debesu ķermeņiem“ (De l`Infinito, Universo e Mondi. 1584.)
  • „Triumfējošā zvēra izdzīšana“ (Spaccio de la bestia trionfante. 1584.)
  • „Pegasa kabala un līdzīgā Silēna ēzeļa mācība“ (Cabala del cavalla Pegaseo coll`aggiunta del Asino Cillenico. 1585.)
  • „Par entuziasma traģiskumu“ (Degli eroici furori. 1585.)
  • “Simts divdesmit raksti par dabu un Visumu pret peripatētiķiem“ (Centum et viginti articuli de natura et mundo adversus Peripateticos. 1586.)
  • „Simts sešdesmit raksti“ (Articuli centum et sexaginta. 1588.)
  • „Par monādi, skaitli un figūru“ (De monade, numero et figura. 1590.)
  • „Par bezgalīgo, bezskaitlīgo un neattēlojamo, jeb par visumu un pasaulēm“ (De Innumerabilibus, Immenso et Infigurabili, seu de Universo et Mundis. 1590.)
  • “Par tēlu, simbolu un priekšstatu saistību“ (De Imaginum, Signorum et Idearum Composirione. 1590.)
  • “Par trīsveidīgo mazāko lielumu un telpu“ (De triplici Minimo et Mensura. 1590.)

Atsauces un paskaidrojumi

  1. ↑ Vienotas koncepcijas neesamība ļauj katram Bruno darbos saskatīt ko savu. Piemēram, marksistiskajā literatūrā no konteksta tiek izrauta viņa doma, ka pasauļu skaits ir bezgalīgs un zvaigznes ir citas saules, ap kurām riņķo planētas un var būt dzīvība, kas pasniegta kā novitāte, kaut te Bruno runā nevis kā astronoms (kas viņš nebija), bet tikai ar pitagoriešu un neoplatonisma idejām ilustrē savu pamatdomu par dvēseļu ceļošanu no vienas būtnes otrā un no vienas pasaules uz otru.
  2. ↑ Biogrāfijas dati zināmi tikai no viņa paša izteikumiem, kas dažkārt ir visai apšaubāmi vai nepierādāmi (piemēram, Bruno apgalvo, ka bijis lektors Oksfordas universitātē, savukārt šīs augstskolas arhīvos nav ziņu par šādu pasniedzēju, kaut konkrētais laika posms ir labi atspoguļots rakstu avotos).
  3. ↑ Inkvizīcijas komisija atzina viņu par herētiķi, magu un mūka zvēresta lauzēju 8 punktos. (Diemžēl visi apsūdzības punkti nav saglabājušies - Documenti della vita di Giordano Bruno. 173. lpp. – ir zināmi tikai trīs: turēšanās pie novatiāniešu herēzes, dievišķās iemiesošanās noliegšana un kā viņš traktē to, „vai dvēsele atrodas ķermenī līdzīgi kā stūrmanis uz kuģa klāja“.) Iespējams, kāds no apsūdzības punktiem varēja skart Bruno apgalvojumu par daudzajām pasaulēm un uz tām esošo dzīvību, kā arī reinkarnācijas propanēšanu, jo tas būtu pretrunā ar kristīgās mācības postulātu par cilvēku kā ko unikālu šai pasaulē, ko Dievs radījis ar īpašu jēgu pēc "sava ģīmja un līdzības" (taču droši to apgalvot nevar, jo kā redzam no nopratināšanas protokoliem, inkvizīcijas komisiju Bruno kosmogonijas teorijas neinteresēja). Noteikti bija apsūdzība par maģijas praktizēšanu, jo tas atbilda sātanisma definīcijai, sv. Trīsvienības traktējumu kā arī Sv. Jaunavas Marijas bezgrēcīgās ieņemšanas noliegšana, ko Bruno daudzkārt savos darbos izsmējis. Par spīti sabiedrībā populārajam viedoklim, ka Džordano Bruno sadedzināts sārtā par Nikolaja Kopernika ideju popularizēšanu, nav neviena fakta, kas to apliecinātu. Bruno nāves brīdī – 1600. gadā, - heliocentrisma koncepciju mācīja visās katoļu universitātēs, bet Kopernika darbi bija obligātā mācību literatūra. Tikai 1616. gadā tika nolemts heliocentrisma koncepciju kā nepierādāmu, tātad nezinātnisku, pārstāt mācīt un iekļaut nerekomendējamās literatūras sarakstā.

Literatūra par šo tēmu

  • Jordanus Brunus. Opera latine conscripta. Neapoli (et Florentiae), 1879
  • Giordano Bruno. Opere italiane. t. I—III, - Bari, 1923-1927
  • D. Berti. Giordano Bruno da Nola, sua vita e sua dottrina. - Torino, 1889
  • V. Spampanato. Vita di Giordano Bruno. Con documenti editi e inediti. - Messina, 1921
  • V. Spampanato. Documenti della vita di Giordano Bruno. - Firenze, 1933
  • Nuovi documenti del processo di Giordano Bruno. / “Giornale critico della filosofia italiana”., v. VI, - Messina, 1925
  • A. Mercati. Il sommario del processo di Giordano Bruno. Citta del Vaticano, 1942.
  • Dr. Hermann Brunnhofer. Giordano Bruno`s Weltanschauung und Verhangniss, aus der Quellen dargestellt. - Leipzig, 1882
  • A. Riehl. Giordano Bruno, ein popular-wissenschaftlicher Vortrag. - Leipzig, 1889.
  • Giordano Bruno. Reformation des Himmels. Lo spaccio della bestia trionfante. Verdeutscht und erlrautert von Ludwig Kuhlenbeck. - Leipzig, 1889.
  • Giordano Bruno. Von der Ursache, dem Princip und dem Einem. Aus dem Italienischen ubersetzt und mit erlauternden Anmerkungen versehen von Adolf Lassen. - Heidelberg, 1882.
  • Dr. E. Duhring. Kritische Geschichte der Philosophie von ihren Anfangen bis zur Gegenwart. - Leipzig, 1878.
  • Christoph Sigwart. Kleine Schriften, erste Reihe. - Fraiburg, 1889.
  • Rudolf Landseck. Bruno, der Martyrer der neuen Weltanschauung. - Leipzig, 1890.
  • Dr. Ludwig Noack. Philosophie-geschichtliches Lexikon. Historisch-biographisches Handworterbuch zur Geschichte der Philosophie. - Leipzig, 1879.
  • Cause, Principle and Unity: And Essays on Magic by Giordano Bruno, ISBN 0-521-59658-0
  • Michael White. The Pope & the Heretic. 2002, ISBN 0-06-018626-7
  • Hilary Gatti. Giordano Bruno and Renaissance Science. 2002, ISBN 0-8014-8785-4
  • Kearney H. Science and Change. 1500-1700. - New-York-Toronto, 1971
  • Yates Frances A. Giordano Bruno and the Hermetic Tradition. - University of Chicago Press, 1991 ISBN 0-226-95007-7
  • Джордано Бруно. Избранное. - Самара: Агни, 2000
  • Джордано Бpуно. Изгнание торжествующего зверя. – Mосква, 1914
  • Джордано Бруно “Диалоги”. – Mосква, Госполитиздат, 1949
  • Л. Ранке. Римские папы в последние четыре столетия. т. I, изд. 2-е, - СПб., 1874
  • Йейтс Ф. А. Джордано Бруно и герметическая традиция. - Москва, 2000
  • A. H. Веселовский. Джордано Бруно. Биографический очерк.- "Вестник Европы", декабрь 1871 г.
  • Проф. Н. Я. Грот. Джордано Бруно и пантеизм. Философский очерк. Одесса, 1885.
  • Проф. Н. Я. Грот. Задачи философии в связи с учением Джордано Бруно. Одесса, 1885.
  • Рожицын В. С. Джордано Бруно и инквизиция. - Москва, 1955
  • Киссель М. А. Христианская метафизика как фактор становления и прогрессса науки Нового времени. // Философско-религиозные истоки науки. - Москва, 1997
  • Шрейдер Ю. А. Галилео Галилей и Римско-Католическая Церковь. // Вестник истории естествознания и техники. 1993, №.1, 57. lpp.
  • Ольшки Л. История научной литературы на новых языках. Т.3. Москва-Ленинград. 1933
  • Джек Линдсей. Джордано Бруно - Адам нового мира. - Терра-Книжный клуб, 2001. 400 стр. ISBN 5-300-02908-4

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Bruno_Džordano&oldid=72647"