Svētais Krēsls
Svētais Krēsls (lat. Sancta Sedes); arī “Apustuliskais Krēsls” (Apostolica Sedes) - pāvests un Romas Kūrija kā kanonisko un starptautisko publisko tiesību subjekts (tā nav valsts, bet gan īpatnējs - sui generis - starptautisko tiesību subjekts, kura statuss ir maksimāli pielīdzināts valsts statusam). No kanonisko tiesību viedokļa, Svētais Krēsls pastāv tikpat ilgi, cik pati Romas Katoļu Baznīca. No tā brīža, kad apustulis Pēteris pārcēlās no Antiohijas uz Romu un nodibināja tur savu bīskapa sēdekli, jau var runāt par Svētā Krēsla esamību. Arī no starptautisko publisko tiesību viedokļa Svētais Krēsls ir ārkārtīgi sens, jo ir vecākais no visiem pašlaik pasaulē pastāvošajiem starptautisko tiesību subjektiem. Svētā Krēsla noslēgtie starptautiskie līgumi ir pilnvērtīgi līgumi, kuriem ir piemērojama 1969. gada 23. maija Vīnes konvencija par starptautisko līgumu tiesībām. Arī diplomātiskajās tiesībās tam ir visas tiesības un pienākumi, kas ir noteikti 1961. gada 18. aprīļa Vīnes konvencijā par diplomātiskajiem sakariem. Vēsturiski Svētā Krēsla nuncijs gandrīz vienmēr tika atzīts par valstī akreditētā diplomātiskā korpusa vecāko jeb dekānu, un vēl šodien daudzas valstis ievēro šo paražu. Svētā Krēsla starptautiskās attiecības kārto Vatikāna Valsts sekretariāts (ārlietu ministrijas ekvivalents Romas kūrijā).
Sākotnēji tas bija stingri ekstrateritoriāls, t.i., tam nebija suverēnas varas pār nevienu konkrētu teritoriju. VII gs., pēc langobardu iebrukuma Ziemeļitālijā, Svētais Krēsls pamazām kļuva par de facto vienīgo suverēno Romas hercogistes pārvaldnieku. 754. gadā pāvests Stefans II kronēja un iesvaidīja Pipinu Īso par franku karali, un pēdējais par pateicību svinīgi apsolīja nodot pāvesta īpašumā visas zemes, kuras viņš turpmāk atkaros no langobardiem - tādējādi pāvests blakus savam tradicionālajam garīgā virsgana statusam kļuva arī par laicīgu valdnieku. Vēlāk šo t.s. Pipina dāvinājumu apstiprināja viņa dēls Kārlis Lielais. Uz pasaules kartes parādījās jauna – Pāvesta valsts, - kura pastāvēja vairāk nekā tūkstoš gadus un kuras robežas karu un citu vēsturisku pārmaiņu dēļ vairākkārt mainījās, līdz Svētā Krēsla valdījumā palika Vatikāna pilsētvalsts.
