Bermonts Pāvels

Pāvels Bermonts-Avalovs (Павел Михайлович Бермондт-Авалов) - virsnieks, Rietumu brīvprātīgo armijas komandieris 1919. gadā.

Biogrāfija ļoti neskaidra, vairāk zināma no paša memuāriem. Dzimis 1887. gada 4. martā Tiflisā, Krievijas impērijā, karaima Rafaila Bermonta (Рафаил Бермондт) ģimenē.

Kļuvis par muzikantu, un 1901. gadā pieņemts par kapelmeistaru Aizbaikāla kazaku karaspēka 1. Argunas pulkā (1-й Аргунский полк Забайкальского казачьего войска). 1904. gadā kā brīvprātīgais uzsācis karadienestu šajā piulkā, piedalījies Krievijas-Japānas karā, saņēmis praporščika dienesta pakāpi, apbalvots ar 3. un 4. pakāpes Jura krustu. 1905. gadā kristījies pareizticībā. 1906. gadā pārcelts dienēt Usūrijas kazaku divizionā (Уссурийский казачий дивизион), 1908. gadā Bermontam piešķirta horunžija dienesta pakāpe. Piedalījies I Pasaules karā, 2. Kaukāza korpusa komandiera ģenerāļa Miščenko (Мищенко Павел Иванович) adjutants. Septiņas reizes ievainots, apbalvots ar 4. pakāpes Sv. Annas ordeni un Sv. Annas zobenu "Par drosmi".

Pēc Februāra revolūcijas ievēlēts par Petrogradas ulānu pulka komandieri. Demobilizējies. 1918. gadā kā pulkvedis darbojās Kijevā, līdzdarbojoties no krievu karagūstekņiem formējamās Dienvidu armijas organizēšanā. Pārdislocējot brīvprātīgoi vienību uz Jelgavu, sāka ar vācijas impērijas valdības akceptu no karagūstekņiem organizēt Rietumu brīvprātīgo armiju Baltijā. 1919. gada oktobrī sāka parakstīties kā "Bermonts-Avalovs", apgalvojot, ka viņu adoptējis kņazs Mihails Avalovs (Михаил Антонович Авалов).

1919. gada oktobrī ignorēja ģenerāļa Judeniča pavēli par atcelšanu no armijas komandiera pienākumu pildīšanas, uzsāka karadarbību pret Latvijas bruņotajiem spēkiem (t.s. Bermontiāde). Rwezultātā Bermonta vadītā armija tika sakauta un secembra sākumā pēdējās Rietumu armijas daļas šķērsoja Latvijas-Veimāras republikas robežu. Pats Bermonts kopš 1. decembra sāka dēvēties par ģenerālmajoru (генерал-майор).