Vikingu kuģi
Vikingu kuģi - literatūrā bieži sastopams apzīmējums laivveida (ar smagu ķīli, bez segta klāja, seklu iegrimi, paaugstinātiem un izliektiem priekšgalu un pakaļgalu, klinkera apšuvumu, airveida stūri, vienu mastu un lielu kvadrātveida grotburu ar vienu rāju augšā) buru-airu kuģu kategorijai, kuras dažādus tipus V-XIV gs. izmantoja vikingi (un skandināvi kopumā) un normaņi (zvejnieku laivas skandināvijā turpināja būvēt līdz pat XX gs. otrajai pusei).
Sākotnēji skandināvi izmantoja airu laivas piekrastes zvejai, taču VII gs. parādījās pirmie masti, kas ļāva palielināt peldlīdzekļu izmērus un ietilpību, nepalielinot komandu un nezaudējot ātrumu. Šajā laikā var sākt runāt par klasiskā skandināvu kuģu veida tapšanu, apritē ienākot universālam nelielu piekrastes buru-airu kuģu tipam, t.s. karfiem (sensk. karfi), piemēram, Osebergas kuģis, Gokstades kuģis. Kuģu garuma apraksti avotos ir visai nekonkrēti. Sāgās visbiežāk min "rūmes" (senskand. rom), t.i. starpas starp airu pāriem gar bortu (kas varēja mainīties, atkarībā no kuģa būvētāju materiālajām iespējām, tātad nav precīzi aprēķināms lielums). Dažkārt kuģu garums minēts alen skaitā (1 alen = aptuveni 2 pēdas). IX-X gs. ritēja strauja dažādu skandināvu zvejas, tirdzniecības, kravas un kara kuģu tipu attīstība - pateicoties vikingu izmantotajiem garajiem kaujas kuģiem, skandināvu kuģi vēstures literatūrā iegājuši kā "vikingu kuģi". Ievērojami pieauga kuģu izmēri, pie borta stiprinātā stūres aira vietā nāca stacionāra stūres lāpsta u.c. tehniskas izmaiņas.
