LSPR armija

Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas armija - LSPR bruņotie spēki 1919. gadā. Izveidoti 1919. gada 5. janvārī kā Padomju Krievijas bruņoto spēku sastāvdaļa pulkveža Pētera Avena un tā štāba priekšnieka Lerhes vadībā. Izveidota, Sarkanās armijas Latviešu padomju strēlnieku divīziju pārdēvējot par 1. divīziju, Internacionālā divīzija (39., 41., 47. un 60. pulks) - par 2. divīziju (līdz janvāra beigām armijas sastāvā bija iekļauta ari 2. Novgorodas divīzija):

• 2 strēlnieku divīzijas (katrā 9 pulki, numurēti no 1-18, bez nosaukumiem; 5. pulks palika Krievijā pulkv. Vācieša rīcībā);
• 3 kavalērijas divizioni
• Bruņoto automobiļu nodaļa
• 2 bruņotie vilcieni
• Smagās artilērijas divizions
• Aviācijas grupa
• Sapieru bataljons

kas bija sagrupēti 3 brigādēs:

• 1. brigāde: 2. un 3. strēlnieku un Saratovas kājnieku pulks, Vitebskas latviešu kavalērijas pulks, 2 latviešu kavalērijas eskadroni, dažas artilērijas baterijas;
• 2. brigāde: 1., 4. un 6. strēlnieku pulks, 2 baterijas, bruņuvilciens, 2 bruņuauto, 2. kavalērijas divizions;
• 3. brigāde: 7. 8. un 9. strēlnieku pulks, dažas baterijas un bruņuauto.

9. aprīlī pieņēma Padomju Latvijas armijas noteikumus. Armiju vadīja padomju valdībai, partijas CK un Padomju Krievijas armijas vadībai pakļauta revolucionārā kara padome (4-6 locekļi) ar valdības priekšsēdētāja biedru kā priekšsēdētāju un kara komisāru un armijas komandieri kā vietniekiem. Operatīvos jautājumus izlēma komandieris saziņā ar attiecīgajām padomēm un komisāriem. Armijas komandieri iecēla un atcēla padomju valdība, kara padomes locekļu kandidātus izraudzījās armijas partijas nodaļa vai komiteja saskaņā ar partijas CK, tā iecēla arī karaspēka daļu tribunālus. Armijas darbību ievērojami apgrūtināja tās pakļautība daudzām pārvaldēm reizē: 1) Latvijas kara komisāram K.Pētersonam, 2) Latvijas armijas revolucionārajai padomei (J.Daniševskis, P.Slavens, J.Lencmanis, R.Bauze, D.Beika, A.Daumanis u.c.), 3) Strēlnieku izpildu komitejai (Iskolastrelam), 4) divīzijas kara padomei, 5) no Krievijas atsūtīto komisāru institūcijai, 6) komitejā° līdz rotas līmenim, 7) komandējošajam personālam.

Latvijas teritorijā personālsastāvs tika papildināts ar brīvprātīgajiem: aptuveni 5000 vīru (no Valmieras apkaimes vien 1000) janvārī, bet no 1. februāra līdz 1. martam brīvprātīgi armijā iestājās 7000 vīru. Kad brīvprātīgo piekplūdums beidzās, tika izsludināta mobilizācija: no 10.-27. martam mobilizēja 879 virsniekus un 333 kara ierēdņus, 124 ārstus un 20 819 kareivjus - kopā ar brīvprātīajiem 30 000 vīru. Martā armijā bija 50 000 vīru (~20 000 durkļu), bet no tiem 270 km garajā ziemeļu frontē un tikpat garajā rietumu frontē atradās 10 000-15 000 vīru ar 50 lielgabaliem, 270 ložmetējiem, 7 bruņotajiem automobiļiem, 9 lidmašīnām un 2 bruņotajiem vilcieniem.

• Karakuģi

Kara flotē bija 34 vienības, jūras novērošanas un mīnu izlikšanas dienesti. 1919. gada pavasarī Lielupē un Daugavā aktīvi bija upju kuģi "Aleksandrs", "Baltija", "Faktors", "Hurtig", "Jānis", "Lielupe", "Nadežda" un "Pērnava". Remontā atradās "Benkenhof" un "Katarina".

1919. gada 30. maijā LSPR armija tika likvidēta un tās daļas iekļautas Sarkanās armijas Rietumu frontes 15. armijā (3. atsevišķā Petrogradas brigāde, 3. divīzijas 2. brigāde, 4. divīzijas 2. brigāde, jātnieku divizions - 6620 karavīri, 370 jātnieki, 239 ložmetēji, 4 patšautenes, 60 lielgabali, 4 bruņotie vilcieni), kas turpināja karadarbību Latgalē pret Latvijas armiju.

• 

  LSPR armijas virspavēlnieks J.Vācietis

• 

  1. vieglās artilērijas diviziona karogs

• 

  karogs

Literatūra par šo tēmu

• Andersons E. Latvijas vēsture : 1914-1920. - Daugava: Stockholm, 1967. - 379.-380. lpp.