Vecticībnieki
Vecticībnieki (kr. старообрядцы) - tie Krievijas caristes pareizticīgās Baznīcas strāvojumu pārstāvji, kuri atsacījās pieņemt laikā no 1650. līdz 1660. gadam veikto t.s. patriarha Nikona reformu, turpinot pieturēties pie "vecā rituāla" (kr. старообрядчество, староверие, древлеправославие). Iedalās vairākās sektās (bezpopieši, netieši, aronieši - безпоповцы, нетовцы, ароновцы u.c.). Līdz 1905. gada 17. aprīlim Krievijas impērijā oficiāli dēvēja par "šķeltniekiem" (раскольники) un pakļāva represijām. 1971. gadā Maskavas Patriarhāts oficiāli atcēla vecticībnieku nolādējumu "kā nebijušu" (яко не бывшие). Mūsdienu Latvijas teritorijā ieradās XVII gs. otrajā pusē, bēgot no vajāšanām Maskavijā. Vecticībnieku manuskriptā ,,Deguču hronika" („Дегуцкий летописец”), kur aprakstīts par vecticībnieku kopienu izveidošanu Žečpospoļitas teritorijā minēts, ka pirmie vecticībnieki Kurzemes hercogistē ienāca ap 1659. gadu, un Liģinišķu sādžā uzcēla pirmo vecticībnieku baznīcu.
