Markgrāfs
Markgrāfs jeb marķīzs (vc. Markgraf, it. marchese, fr. marquis, angl. Marquess; no senfr. „march“ – „pierobežas province“ + „grāfs“) - Franku valstī romāņu zemēs no VIII gs. otrās puses pierobežas provinces pilnvarots vietvaldis - amats, kas vēlāk pārtapa par titulu. Markas (lat. marchia, vc. Mark; no senfr. „march“ - "purvs" kā teritorijas robeža) kā teritoriālas vienības tika dibinātas visā franku valsts robežjoslā kā nocietināti, militāri patstāvīgi apgabali markgrāfu pakļautībā. Markgrāfam viņa markā bija hercoga tiesības, taču aristokrātijas hierarhijā markgrāfa tituls atradās starp grāfa un hercoga tituliem. Pēc marku likvidācijas 1080. gados markgrāfi kļuva tikai par vienu no impērijas augstākās aristokrātijas tituliem. Francijas karalistē, Pireneju pussalas karalistēs un Itālijas zemēs markgrāfus dēvē par marķīziem. Anglijas karalistē (bez marķizāta valdījuma) titulu bieži piešķīra hercogu vecākajiem dēliem un mantiniekiem, kamēr tie vēl nebija mantojuši tēva titulu.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 95. lpp.
