Katapulta
Katapulta (no sgr. καταπέλτης, katapeltēs - "pret vairogu"; lat. catapulta, an. catapult, vc. Katapult, kr. катапульта) - no V. gs. p.m.ē. līdz XV gs. metamās artilērijas iekārta, paredzēta akmeņu, šķēpu u.c. par šāviņiem izmantojamu smagu priekšmetu mešanai lielā attālumā, lai sadragātu pretinieka ierindu vai aplenktās fortifikācijas būves.
Šāda tipa militārā tehnika parādījās Sicīlijā, tirāna Dionīsija I valdīšanas laikā (405.-367. g. p.m.ē.), pie tam, kas interesantākais, tika izgudrota mērķtiecīgi, monarham izveidojot īpašas militārās darbnīcas, kurās darboties tika noalgoti labākie tehniķi un metemātiķi no visas antīkās pasaules. Pirmajām katapultām par pamatu kalpoja klasiskais šaujamloks, palielināts un nostiprināts uz lafetes. Šis katapultu tips, kas šāva milzu bultas, savas konstrukcijas pilnību sasniedza skorpionos u.c. vēlāķos modeļos. Nākamais solis bija atteikšanās no loka par labu lingas tipa konstrukcijai, kuru darbināja virvju tauva, kas savērpjoties, uzkrāja kinētisko enerģiju kas, atbrīvojot, piešķīra metamajam lādiņam nepieciešamo paātrinājumu. Šīs grieķu palintononas (romiešiem ballistas) spēja mest visai nopietna izmēra akmeņus, spējot sadragāt pat mūrus.
LIteratūra par šo tēmu
- Gordon J.E. Structures, or why Things don't Fall Down. - Penguin Books: Harmondsworth, 1978
