Bīskaps
Bīskaps (lat. episcopus; no gr. ἐπίσκοπος, episkopos - uzraugs) - agrīnajā kristietības periodā ticīgo draudzes vecākais; Katoļu Baznīcā pāvesta iecelts bīskapijas vadītājs. Bīskapija - bīskapa vadīta Baznīcas administratīvi teritoriāla vienība, kurā apvienotas kādā teritorijā esošās kristiešu draudzes - diecēze (gr. dioikēsis - pārvalde; Romas impērijā administratīvs apgabals, kurā ietilpa vairākas provinces). Austrumu Baznīcā - eparhija.
Arhibīskaps - virsbīskaps, reģionālo diacēžu kopuma - arhidiecēzes - vadītājs.
Titulārarhibīskaps (no lat. titulus - nosaukums, goda nosaukums) - arhibīskaps, kas iecelts vairs nepastāvošam Baznīcas apgabalam.
Elekts (lat. electus, no eligere - ievēlēt) - pāvesta izraudzīts, bet vēl nekonsekrēts bīskaps.
Sufragāns (lat. suffraganeus, no suffragari - atbalstīt, palīdzēt) - metropolītam vai arhibīskapam pakļauts diecēzes bīskaps. Sufragānija - sufragāna pārvaldīta diecēze.
Firstbīskaps (vāc. Fürstbischof, angl. Prince-Bishop, fr. Prince-évêque, kr. Князь-епископ) - bīskaps, kura bīskapija ir arī laicīga valsts, kurā šim bīskapam ir senjora un sizerena tiesības, Svētajā Romas impērijā šāds bīskaps pēc statusa tika pielīdzināms firstam.
Literatūra
- Trūps H. Katoļu Baznīcas vēsture. - Rīga: Avots, 1992., 331.-332., 337. lpp.
