Imperators
Imperators (no lat. Imperator – "pavēlnieks") – impērijā valdoša monarha tituls.
Sieviešu dzimtē imperatore; konsortā līdzvaldoša laulātā draudzene ir imperatrise.
Ērtības labad vēstures literatūrā bieži par „imperatoru“ pieņemts dēvēt citu civilizāciju impēriju valdniekus, kuru tituli oriģinālvalodā ir citi, taču semantiski pēc statusa līdzvērtīgi šim apzīmējumam (piemēram, persu šahanšahs, ķīniešu huandi, japāņu tenno, osmaņu sultan, etiopiešu negus u.c.).
Romas republikā, ar šo jēdzienu apzīmēja amatus, kuru pildītājiem piešķirta augstākā militārā, tiesu vai administratīvā vara: konsulus, pretorus, diktatorus utt. Oktaviana Augusta laikā (27. g.p.m.ē. – 14. g.m.ē.) imperatora statuss sāka atbilst monarha statusam. Kopš imperatora Diokletiana (284.-305.) pār Romas valsti valdīja divi imperatori ar titulu augusts (augustus), bet to līdzvaldītāju tituls bija cēzars (caesar, no Gaja Jūlija Cēzara vārda).
Vācu valodā lieto titulu 'Kaizer" (vāc. Kaiser, no lat. caesar) no kā atvasināts arī krievu Кесарь un bieži latviešu valodā sastopamais ķeizars. Pēc Konstantinopoles ieņemšanas arī osmāņu sultāni kā vienu no saviem tituliem lietoja Kaiser-i-Rum (Romas imperators).
Ieteicamā literatūra
- Агеева О. Г. Титул императора Петра I и понятие «империя» в России в первой четверти XVIII в. // Межславянские взаимоотношения и связи. М., 1999. С. 5-8
- Глинский Б. Б. К вопросу о титуле «самодержец» (Из истории кодификации Ос-новных законов в 1906 г.) // Исторический вестник. 02. 1913
- Demandt Alexander, Der Fall Roms. Die Auflösung des Römischen Reiches im Urteil der Nachwelt. München 1984
- Flaig Egon. Den Kaiser herausfordern. Die Usurpation im römischen Reich. (Historische Studien 7) Frankfurt 1992
- Flaig Egon. Mehrheitsentscheidungen in der Antike. Dynamiken und Risiken. In: Max-Planck-Gesellschaft. Jahrbuch (1997). S. 676–681
- Schneidmüller Bernd, Weinfurter Stefan (Hrsg.). Die deutschen Herrscher des Mittelalters, Historische Porträts von Heinrich I. bis Maximilian I. C. H. Beck, München 2003
