Rīgas vietniecība
Rīgas vietniecība (kr. Рижское наместничество, vāc. Rigaer Stattahalterschaften) - administratīvi teritoriāla vienība Krievijas impērijā no 1783. gada līdz 1796. gadam, mūsdienu Ziemeļlatvijas un Dienvidigaunijas teritorijā, sastāvēja no 9 apriņķiem – Rīgas, Cēsu, Valkas, Valmieras, Pērnavas, Vīlandes, Veravas, Tērbatas un Sāmsalas. Izveidota no Rīgas guberņas. Pārvaldīja imperatora iecelts ģenerālgubernators, kura uzdevums bija augstākā uzraudzība pār guberņu un tiesības komandēt tajā izveidoto karaspēku. Tā padomdevēja organizācija bija landrātu kolēģija, ko Baltijā sarunvalodā dēvēja par "valdību". Ģenerālgubernatora rīkojumus, ko viņš izdeva, saskaņojot ar landrātu kolēģiju, sauca par "patentiem", kam bija likuma spēks vietniecības teritorijā. Katrā apriņķī tika izveidota zemes tiesa, kurā no 5 piesēdētājiem 2 bija zemnieki. 1786. gadā tika likvidēta landrātu kolēģija. Rīgas rāti nomainīja ar vēlētu pilsētas galvu un pilsētas Domi (1787.), tika reformētas tiesas. Lielās ģildes vietā izveidoja 3 tirgotāju ģildes (pēc mantas cenza), ierobežoja cunftu monopolstāvokli. Rīgas vietniecība tika likvidēta 28.11.1796., pārdēvējot to par Vidzemes guberņu.
Skat. arī vietniecība
ierēdņa mundieris
1796.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 67. lpp.
- Стат Рижскаго наместничества, состоящаго из девяти уездов, а имянно: Рижскаго, Венденскаго, Валкскаго, Волмарскаго, Пернавскаго, Фелинскаго, Дерптскаго и одного по усмотрению генерала-губернатора назначавмаго, и Эзельскаго. Утв. июля 8 дня 1783 г. - Сенатская типография: Спб., 1783, 13 с.
