Legāts
No ''Vēsture''
Versija 2017. gada 28. novembris, plkst. 13.04, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Legāts (lat. legatus - sūtnis) - atkarībā no konteksta:
- 1. Senāta sūtnis vai pilnvarotais polistiskas misijas veikšanai Senās Romas valsts publiskajās tiesībās. T.s. republikas laikā legāts bija karavadoņa vai provinces pārvaldnieka palīgs. Cēzara valdīšanas laikā legāts bija leģiona komandieris, bet principāta laikā - provinces vietvaldis.
- 2. pāvesta iecelts personiskais pārstāvis, sūtnis īpaša uzdevuma veikšanai. Atšķirībā no nuncija, legāta pilnvaru laiks beidzās līdz ar misijas izpildi.
- 3. Romiešu tiesībās testatora īpaša pavēle, īpašs blakus novēlējums (legatum) testamentā, ar ko uzliek ieceltajam mantiniekam par pienākumu izdot no mantojuma kādu atsevišķu lietu vai vairākas lietas, noteiktu tiesību vai naudas summu par labu kādai personai – legatāram (sen. legatārijam). Legāts attiecās tikai uz konkrētiem priekšmetiem, bet nevarēja būt daļa no visa mantojuma. Tāpēc legatārs neatbildēja par mantojuma atstājēja parādiem, kā arī viņu neskāra mantojuma pieaugums vai samazinājums. Skat. arī fideikomiss.
- 4. Dzimtas īpašuma fonds, parasti izveidots atbalstīt trūkumā nonākušus dzimtas locekļus.
Literatūra par šo tēmu
- Trūps H. Katoļu Baznīcas vēsture. - Rīga: Avots, 1992., 334. lpp.
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 94., 218. lpp.
