Ezeriņš Kārlis

Ezeriņš Kārlis (dokumentos Ezerings) – muižnieks, virsnieks.

Dzimis 1868. gada 10. septembrī (p.v.st.) Krievijas impērijas Kurzemes guberņas Bauskas pagasta “Klūgās”, zemnieka Jāņa Ezeringa ģimenē.

Pēc Mītavas (Jelgavas) reālskolas absolvēšanas 1888. gada rudenī iestājās karadienestā 107. kājnieku pulkā Viļņā. Pēc gada dienesta paaugstināts par jaunāko apakšvirsnieku (unteroficieri), bet 1890. gada augustā komandēts uz Viļņas junkuru skolā. 1892. gada martā paaugstināts par portupejunkuru. Tā paša gada augustā viņš kā teicamnieks beidza mācības, par sekmēm saņemot zelta pulksteni. Kā podpraporščiks sāka dienestu 114. kājnieku pulkā Jelgavā, bet jau 1893. gada februārī paaugstināts par virsnieku - podporučiku, - pārceļot uz 25. kājnieku pulku. 1896. gada vasarā podporučiks Ezerings dienē Varšavas kara apgabala štābā, iestājās prestižajā Nikolaja Ģenerālštāba akadēmijā Pēterburgā. 1897. gadā paaugstināts par poručiku. Pēc divu pamatkursu beigšanas 1898. gadā pārcelts uz papildkursu, kura absolvēšana 1899. gadā viņu iekļāva privileģēto, t.s. ģenerālštāba virsnieku kategorijā, paaugstināts par štabskapitanu.

Turpmāk dienēja Kijevas kara apgabala karaspēka daļu štābos: 42. kājnieku divīzijas štāba vecākais adjutants, 9. armijas korpusa štāba sevišķu uzdevumu virsnieks, 12. kājnieku divīzijas štāba vecākais adjutants un no 1903. gada pavasara — 31. kājnieku divīzijas štāba adjutants. 1901. gadā paaugstināts par kapitanu (kapteini). 1903. gada rudenī 121. kājnieku pulkā ieguva rotas komandiera cenzu.

1904. gada pavasarī kā 31. kājnieku divīzijas štāba virsnieks nosūtīts uz Tālo Austrumu fronti. Decembrī paaugstināts par apakšpulkvedi (kauju laikā vairākkārt izpildīja divīzijas štāba priekšnieka pienākumus). Apbalvots ar pieciem kaujas ordeņiem, ieskaitot Svētā Vladimira IV šķiras ordeni ar zobeniem, kas apbalvotajam deva tiesības uz piederību dzimtmuižnieku kārtai. 1905. gada jūnijā Ezerings piekomandēts Aizamūras robežapsardzības korpusa štābam un ieņēma dažādus amatus karaspēka daļās. No 1906. gada marta viņš bija 10. armijas korpusa štāba sevišķu uzdevumu virsnieks, bet no 1907. gada pavasara ieņēma tādu pašu amatu Turkestānas kara apgabala karaspēka štābā. 1908. gada beigās Ezeringu paaugstināja par pulkvedi. No 1909. gada sākuma līdz 1912. gadam Usūrijas kavalērijas brigādes štāba priekšnieks, tad dienēja pie 1. kazaku pulkā, 1. Sibīrijas strēlnieku artilērijas brigādē un 11. Sibīrijas strēlnieku pulkā. 1913. gada vasarā pulkvedi Ezeringu iecēla par 19. kājnieku divīzijas štāba priekšnieku Tuļčinā, Podolijas guberņā (mūsd. Ukraina).

Sākoties 1. pasaules karam, 1914. gada oktobrī Ezeringu iecēla par 19. divīzijā ietilpstošā 76. kājnieku pulka komandieri, bet 1915. gada janvārī pārcēla tāda pašā amatā uz 53. kājnieku pulku. 1916. gada februārī iecelts par 74. kājnieku divīzijas štāba komandieri, aprīlī paaugstināts par ģenerālmajoru. 1914. gada novembrī apbalvots ar zobeniem pie pirms kara saņemtā Svētā Vladimira III šķiras ordeņa un Krievijas armijas virsnieka augstāko apbalvojumu: Jura zobenu. 1915. gada martā — zobenus pie esošā Staņislava III šķiras ordeņa (zobeni apliecināja apbalvojuma saņemšanu par kaujas nopelniem). No 1916. gada jūlija atradās Ģenerālštāba priekšnieka rīcībā. No marta bija Ģenerālštāba galvenās pārvaldes lietvedis Petrogradā.

Pēc lielinieku sarīkotā Oktobra apvērsuma nevis demobilizējās, bet palika jaunās varas dienestā. 1917. gada oktobrī iecelts par Ģenerālštāba pārvaldes priekšnieku, 1918. gada janvārī - par topošās Sarkanās armijas Galvenā štāba Izlūkošanas daļas 8. Tālo Austrumu nodaļas priekšnieku. No 1919. gada 23. janvāra - Padomju Latvijas armijas (kopš 1919. gada vasaras - 15. armijas) štāba Administratīvās daļas priekšnieks, piedalījās kaujās ar Latvijas zemessardzi (t.s. landesvēru, bet jo jūlija ar Latvijas armiju līdz pat miera līgumam 1920. gada augustā (paliekot šajā amatā līdz 1920. gada 4. septembrim). Latviskoja savu uzvārdu uz Ezeriņš.

1920. gada novembrī dezertēja un nelegāli pārgāja robežu, ierodoties Latvijā - varas iestādēm skaidroja savu dienestu Sarkanajā armijā kā piespiedu.

1920. gada 26. novembrī ieskaitīts Latvijas armijā kā ģenerālis (virsnieku rezervē pie Galvenā štāba), bet decembrī iecelts par Latvijas armijas Reglamentu caurskatīšanas un rediģēšanas komisijas priekšsēdētāju, 1921. gada janvārī - par Apsardzības padomes locekli. Vēlāk bija arī Virsnieku mācību līdzekļu izstrādes komisijas loceklis, 1924. gada janvārī -decembrī kara ministra Friča Birkenšteina biedrs (vietnieks), vēlāk - Kara ministrijas padomes pastāvīgais loceklis. 1926. gada oktobrī Ezeriņš tika iecelts par Kara ministrijas izmeklēšanas komisijas locekli, bet tā paša gada decembrī atvaļināts (sakarā ar štatu samazināšanu) ar tiesībām nēsāt uniformu.

Latvijas valsts zemes reformas gaitā piešķīra ģenerālim muižas centru, taču viņš to uzreiz pārdeva, turpinādams dzīvot Rīgā. Miris ar plaušu karsoni ārsta Kurta Hāna privātklīnikā 1934. gada 29. septembrī, svinīgi apbedīts II Meža kapos.