Vēstures pētīšanas metodes

Vēstures pētījumu metodes - paņēmienu un principu (metožu) sistemātisks kopums vēstures materiālu un avotu teorētiskai analīzei, gūstot pēc iespējas objektīvāku un pamatotāku informāciju:

• Ģenēzes analīzes metode: īpašības, cēloņus, pretrunas aplūko attīstībā, atspoguļojot procesu. Mīnusi: nav izteiktas metodoloģijas, neuniversāla, liela subjektīvisma iespēja, detaļu un faktu pārbagātība, kas var novest pie atkārtošanās. Grūti avienot ar citām metodēm. Neder, lai fiksētu kāda fenomena situāciju miera stāvoklī. Induktīva (no detaļām uz vispārīgo) un aprakstoša, nevis pētnieciska metode.
• Klasifikācijas metode: pēc iepriekš izveidotā plāna apkopojot un klasificējot materiālu pēc būtiskām pazīmēm - hronoloģiskā principa, alfabēta u.c., - katrs klasifikācijas veids parāda aplūkojamo informāciju no cita skatu punkta, atsedzot jaunus kvalitatīvos aspektus.
• Struktūru sistēmu metode: pētāmo fenomenu uztver kā sistēmu, noskaidrojot tās struktūru, funkcijas, pētāmā apjoma apakšējo robežu jeb mazāko elementu, t.i. faktiski modelējot elementu savstarpējo mijiedarbību un visas sistēmas mijiedarbību ar ārpasauli. Parasti tiek izmantota, pētot sociālās un politiskās kustības, organizācijas.