Enciklopēdija

Enciklopēdija (jaunlat. encyclopaedia, no sengr. ἐγκύκλιος παιδεία - "cikla apmācība") - sistematizēts vispārējo zināšanu vai konkrētas zināšanu nozares terminu un jēdzienu skaidrojošs apkopojums. Termina "enciklopēdija" izcelsmi saista ar sengrieķu sofistu Hipiju, kurš centās savas plašās un daudzpusīgās zināšanas sistemātiski apkopot un tādā veidā tās mācīt arī saviem skolēniem. Visas zināšanas un prasmes, kas viņaprāt nepieciešamas brīvam vīram, viņš apzīmēja ar vārdu "enciklopēdija". Latīņi vēlāk šīs zināšanas sauca par "brīvajām mākslām" (artēs liberālās), jo tās nepieciešamas tikai brīvajiem cilvēkiem, kam zināšanu apguve un izmantošana nav iztikas avots. Sākotnēji antīkie filosofi savas zināšanas tālāknodeva mutvārdu formā, bet, sākot ar IV gs.p.m.ē. parādījās pirmie informācijas apkopojumi, ko var uzskatīt par mūsdienu enciklopēdiju pirmsākumu. Par pirmo antīko enciklopēdiju uzskatāma Katona Vecākā (234.-149. g.p.m.ē.) pamācības dēlam, kuras ietvertas vairākos sējumos, sistemātiski apkopojot un pārskatāmā veidā sakārtojot zināšanas par medicīnas, retorikas, tiesību, lauksaimniecības un militārajiem jautājumiem. Līdzīgā virzienā darbojās Varrons (116.-27. g.p.m.ē.), piemēram, informāciju par latīņu valodu viņš sakopojis un izkārtojis 20 sējumos, bet vispārējo zināšanu apkopojums "Artēs liberālēs" bija ietverts deviņās grāmatās. Plīnijs Vecākais (23.-79. g.) sarakstīja darbu "Dabas vēsture" (Naturālis historia) 37 grāmatās, kas sniedza sistemātiskas ziņas ģeogrāfijā, astronomijā, vēsturē, zooloģija, botānikā un mineraloģijā. Visievērojamākais antīkās pasaules enciklopēdists bija Isidors (560.-636. g.), kurš no agrāko autoru sarakstītā kompilēja vairākas enciklopēdijas - to vidū bija 20 sējumu "Etimoloģijas" (Etymologiae), arī daudzsējumu darbs "Pirmsākumi" (Originēs). Šajās enciklopēdijās bija sistematizētas visas tā laika zināšanas: sāka ar grieķu izglītības pamatiem (gramatiku, dialektiku, retoriku), tad sniedza romiešu "brīvās mākslas" (aritmētiku, ģeometriju, astronomiju, mūziku) un pēc tam aptvēra medicīnu, tieslietas, grāmatniecību, reliģiju, valodas, tautas, valstis, cilvēkus un dzīvniekus, kosmosu, celtniecību, mineraloģiju, zemkopību, militāros jautājumus, kuģniecību u.c. jautājumus. Savā izklāstā apvienojot parādību aprakstu ar vārdu (terminu) analīzi. Viduslaikos sarakstīts visai liels enciklopēdiju apjoms, bet gandrīz visu to pamatā ir Seviļas Isidora darbi. Tā kā zinātnes attīstība notika praktiski tikai Romas Katoļu Baznīcas vidē, autori lielāko tiesu bija mūki, turpinājās tradīcija rakstīt enciklopēdijas latīņu valodā. Enciklopēdiskās zināšanas izmantoja sabiedrības izglītošanai, tās cenšoties ietvert sprediķos u.c. Baznīcas publikācijās, piemēram, bijušais Hrabans Maurs ap 850. gadu sarakstīto enciklopēdiju "Par lietu dabu" (Dē rerum ncttūris) jau titullapā dēvē par palīglīdzekli sprediķu sacerēšanai - Maura enciklopēdija pārrakstīta neskaitāmos eksemplāros un izmantota vairākus gadsimtus. Laikposmā starp 1110. un 1140. gadu abats Teofils sarakstīja pirmo tehnisko enciklopēdiju "Par dažādām mākslām" (Dē diversis artibus), kas bija paredzēta nevis teologiem, bet māksliniekiem un amatniekiem (enciklopēdijai ir trīs daļas: pirmā - glezniecība, otrā stikla ražošana un apstrāde, trešā - metāli un metālu apstrāde). Pirmā enciklopēdija, kurā bija ievērota stingra loģiska sistēma, katra no 19 sējumu saturu sistematizējot tematiski un alfabētiskā secībā, bija Magdeburgas mūka Bartolomeja starp 1220. un 1240. gadiem tapušais darbs "Par lietu īpašībām" (Dē proprietatibus rerum), kas drīz pēc sarakstīšanas tulkota no latīņu valodas vairākās citās valodās. Materiāla kārtošanas pamatsistēma izrietēja no tā laika un kultūras reliģiskiem priekšstatiem: centrā bija Dievs, tad cilvēks (kā redzamās pasaules viduspunkts), tad daba un beidzot - tehnika un mākslas. Šajā pašā gadsimtā Francijas karalistē Kantimprejas Toms sarakstīja dabaszinātņu enciklopēdiju 19 grāmatās "Par lietu dabu" (Dē natūrā rerum), kas kļuva populāra vācu un holandiešu tulkojumos. Autors 15 gadus bija vācis materiālus Anglijas, Francijas un vācu zemju bibliotēkās, lai sakopotu galvenās dabaszinātņu atziņas - atšķirībā no senākām enciklopēdijām, šajā darbā izejas punkts bija nevis vairs dievs un citi reliģiski jēdzieni, bet gan cilvēks: pirmajā grāmatā aplūkota cilvēka anatomija, turpmākajās - četrkājainie dzīvnieki, putni un citi dzīvnieki, augi, minerāli utt. Lielākā un ievērojamākā viduslaiku enciklopēdija ir franku karaļa Luja IX dēlu audzinātāja un karaļa bibliotēkas pārziņa Vinsenta de Bovē "Lielais spogulis" (Speculum majus), kas sarakstīta laikā starp 1244. un 1254. gadu. Šī enciklopēdija aptver 95 grāmatas ar 10 987 nodaļām, par avotiem izmantojot vairāk nekā 2000 dažādos laikos un dažādās zemēs sarakstītu darbu. Enciklopēdijai ir trīs daļas ("spoguļi"): "dabas spogulis", "zinātņu spogulis" un "vēstures spogulis", to tulkoja un pārrakstīja (vēlāk arī iespieda) daudzās valodās, un līdz pat XVII gs. šis kapitālais darbs bija galvenā rokasgrāmata visās zināšanu nozarēs. Jauns posms enciklopēdiju kvalitatīvajā attīstībā radās līdz ar humānisma intelektuālo kustību, kas lielu vērību pievērsa uzmanību antīkās kultūras pētīšanai. Humānistu daudzo enciklopēdiju vidū visievērojamākā ir tiesību profesora Rafaēla Mafei (1451.-1522.) darbs "Pilsētu komentāru 38 grāmatas" (Commentariorum urbanorum libri XXXVIII): enciklopēdijas pirmās 12 grāmatas veltītas ģeogrāfijai, nākamās 11 grāmatas - visu laiku ievērojamākajiem cilvēkiem un galveno valodu analīzei; 24. grāmatā ietvertas ziņas par cilvēku ("par cilvēka locekļiem un ciešanām") un sniegtas medicīnas un farmācijas atziņas, 25. grāmatā rakstīts par dzīvniekiem, 26. grāmatā - par augiem, 27. grāmatā - par metāliem un minerāliem. Atsevišķa grāmata veltīta runas mākslai un atmiņai, divās grāmatās aplūkoti Aristoteļa darbi (antīkās pasaules kultūras lielāko sasniegumu apraksts vijas cauri visai plašajai enciklopēdijai). Pārējās grāmatās sniegtas ziņas par dažādām zināšanu un zinātņu nozarēm (piemēram, matemātiku, arhitektūru u. c.). Atbilstoši laika garam, zināšanu teoloģisko skaidrojumu aizvin vairāk aizviedoja dabas zinātņu skaidrojums. Sākot ar XVII gs. zinātne attīstījās un enciklopēdijas sāka tapt arī nekatoliskajā vidē: 1696.-1697. gados tika izdota P.Beila "Vēsturiskā un kritiskā vārdnīca" (Dictionnaire historique et critique). Liela nozīme bija XVIII gs. otrajā pusē Denī Didro un Žana Dalambēra veidotajai "Enciklopēdijai" - ap šo izdevumu pulcējās visi tā laika Francijas intelektuāļi, un tam bija liela nozīme Lielās franču revolūcijas inspirēšanā.